Autors Vivita Budze, foto Emīls Smiļģis

7. septembrī piepildījās gandrīz vai katra jaunieša mazais sapnītis. Šajā dienā “Arēna Rīga”, prezentējot savu jauno albumu, uzstājās Luijs Tomlinsons (Louis Tomlinson). Pasaule viņu iepazina kā puišu grupas “One direction” dziedātāju. Pēc grupas izjukšanas Luiss attīstīja savu solo karjeru. Šajā koncertā viņš prezentēja savu jauno albumu “Faith in the future”. 

Ar jauno albumu viņš pasaulei paziņoja par savu atgriešanos, jo iepriekšējais albums bija izdots vien 2020. gadā, kad pasauli bija pārņēmusi kovidpandēmija. Jaunā albuma dziesmas ir dažādu stilu, bet stāsta vienu un to pašu domu – nepadoties un celties pēc katra kritiena. Tās ir 16 dziesmas, kuras noteikti ir vērts noklausīties. 

Koncerts bija iespaidīgs un ļoti ilgi gaidīts. Pašu Luiju iesildīja Andrew Cushin un grupa The Lathums. Šos izpildītājus ir vērts arī pameklēt Youtube. Iesildītāji aizrāva un sagatavoja publiku par visiem simts procentiem. Viņi vairākkārt pateicās Luijam par šo iespēju. Arēna nebija pārpildīta, taču tik un tā klusuma brīžos publika dziedāja paša Luija vai “One direction” dziesmas, kas akustikas dēļ radīja pārpildītas arēnas iespaidu. 

Kāpēc var apgalvot, ka tika piepildīts teju katra jaunieša sapnis? Publikā nebija tikai padsmitgadīgi bērni, bija arī pieauguši cilvēki, kuri dziedāja līdzi tāpat kā pusaudži. 

Pirms Luijs kāpa uz skatuves, tika lūgts pakāpties atpakaļ, un saņēmām informāciju, ka pie apsardzes varot dabūt ūdeni. Luijs koncertu atklāja ar pirotehnikas šovu, ko nofilmēja visa publika. Koncertam turpinoties, arvien vairāk klausītāju nolika malā savu viedtālruni un baudīja mūziku. 

Manā vērtējumā, koncerts noteikti bija tā vērts. Lai gan ikdienā neklausos Luija dziesmas, pēc koncerta esmu pievienojusi viņu maniem visvairāk klausītajiem izpildītājiem “Spotify” lietotnē. Pats koncerts neizpalika arī bez “One Direction” dziesmām. Tieši šīm dziesmām skanot un publikai pārkliedzot pašu Luiju, man bija sajūta, ka es atgriežos pamatskolas vecumā un pirmo reizi būtu “One Direction” koncertā. Liels paldies Luijam par šo albumu un par koncertu Rīgā!

Antras Cilinskas filmu kontā ir vismaz 40 filmas, pie kurām tiks pievienotas arī šobrīd topošā Jelgava 94 pēc Jāņa Joņeva romāna ar tāda paša nosaukuma motīviem un filma par Imantu Tilleru, kas uz ekrāniem nonāks 5. jūlijā. Cilinska ir Jura Podnieka studijas vadītāja, režisore, producente, montāžas režisore un lektore Kultūras Akadēmijā. Pēc sarunas ar viņu jutos iedvesmota. Cilinska atklāj pārsteidzošo Jelgavas 94 filmēšanas posma garumu un dalās pārdomās par profesijas jeb sirds lietas izvēli.

Ieva Ozoliņa: Kā Jūs īsti sevi dēvējat – producente, režisore, direktore, lektore vai kā citādāk?

Antra Cilinska: Es laikam esmu no tiem cilvēku tipiem, kuri iesaistās, vai nu par daudz vai par maz. Man šķiet, jo man vairāk nākas darīt, jo es vairāk arī izdaru. Bet brīžiem no tā ciešu, jo visas lietas sakrājas. Es sevi redzu kā režisori un pēdējā laikā vairāk kā producenti. Režisēšana vairāk ir tāds mīļdarbiņš. Lektores darbā man patīk kontakts ar jauniešu auditoriju. Un studijas vadītāja šķiet apvieno visas pārējās lietas kopā, bet bizness ir bizness un par to ir jādomā. Tas viss, protams, paņem laiku un enerģiju, bet, kā es saku, darbs dara darītāju.

IO: Kādi ir Jūsu pienākumi ikdienā Jura Podnieka studijā, Latvijas Kultūras akadēmijā un pārējos projektos?

AC: Kultūras akadēmijā es esmu docente. Pārsvarā mans lauks ir producēšana, mazliet arī montāža, kas ir ļoti lielais sirds darbs. Kino jomā tā ir ļoti būtiska daļa. Tas ir pēdējais bastions, kurā tu vari kaut ko izmainīt, uzlabot, pārvērst un dažreiz arī sabojāt (smejas). Tādi gadījumi arī ir bijuši. Manuprāt, montāžā materiāls tiek izmīcīts tādā formā, kā to redz skatītājs. Mērķis ir panākt to labāko rezultātu. Principā montāža ir domāšana. Tas ir kā risināt krustvārdu mīklu. It sevišķi dokumentālajā kino, pirms neizmēģini miljons variantus, tu neatrodi labāko.

Mans pienākums, vadot studiju, ir rūpēties, lai šis organisms ietu uz priekšu un varētu pastāvēt. Tas, ka ir studija ar tehnisko bāzi apakšā, par ko mēs esam pastāvējuši no paša sākuma, dod iespēju brīžiem darīt kaut ko vairāk. Paveras iespējas kādu atbalstīt, un tas priecē. Pēdējā laikā mēs esam vairāk koncentrējušies uz filmu pēcapstrādi – skaņas apstrāde, montāža un krāsu apstrāde. Vēl viens virziens ir projektu attīstīšana. Faktiski tev visu laiku ir jāspēj ģenerēt idejas.

IO: Kurš no šiem pienākumiem ir sirdij vistuvākais?

AC: Grūti teikt. Man šķiet, ka vēl nopietnāk vajadzētu piestrādāt pie projektu attīstīšanu. Tas ir ieguldījums nākotnē un arī izaicinājums, jo no idejas ir jātiek līdz projekta realizēšanai. Tad tas vilciens ir palaists un sākas filmēšana. Beigās projekts ir arī jānoapaļo pirms tas nonāk uz ekrāna. Varbūt tas ir smags posms, bet atkal man tuvs, jo pieslēdzas montāža. Un es jūtu, ka ar montāžu varu palīdzēt arī citiem jauniem režisoriem, ar kuriem mēs sastrādājamies. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka jebkurš darbs, kas tiek veidots studijā, ir kopējs komandas darbs. Tas kā viss notiek līdz filmas nonākšanai uz ekrāna, ir mūsu iekšējā sadarbošanās, kas, manuprāt, ir tas skaistākais.

IO: Kādēļ izvēlējāties studēt angļu valodas un literatūras nodaļā Latvijas Universitātē?

AC: Es to izvēlējos, jo zināju, ka tur tikšu, man tīri labi padevās angļu valoda (smejas). Es mācījos tagadējā Humanitārajā vidusskolā, tā bija 50. vidusskola ar angļu valodas novirzienu. Es biju nolēmusi iestāties vakara nodaļā, lai varētu strādāt kino studijā. Tas bija tāds kompromiss starp manu vēlmi un vecāku mieru (smejas), jo kaut kā mamma nepieļāva šo ideju, ka es uzreiz varētu nestudēt. Ar laiku domāju, ka stāšos Maskavā Kinematogrāfijas institūtā. Lai tur tiktu, bija nepieciešama iepriekšēja pieredze industrijā. Bet es nokļuvu montāžā, un tā mani kaut kā paņēma, par ko es esmu priecīga un pateicīga. Universitāti es pabeidzu. Mani kolēģi par to bija pārsteigti, jo strādāt montāžā un mācīties vakara nodaļā, ir principā divas nesavienojamas lietas. To es uzskatu par vienu no saviem varoņdarbiem.

IO: Kad sākās Jūsu kaislība pret kino?

AC: Es neatceros, no kā tieši tas impulss nāca, bet es sāku vienkārši interesēties tieši par dokumentālo kino. Jūrmalā Dubultos bija kinoteātris Vētra un trešdienās tur bija dokumentālā kino vakari, tikšanās ar dažādiem režisoriem. Jaunie daudzsološie režisori – Juris Podnieks, Andris Lapiņš un Ansis Epners – demonstrēja savas filmas, un es atceros to sajūtu, to pēcgaršu pēc tām tikšanās reizēm. Man toreiz šie jaunie režisori šķita tā kā tādi dumpinieki. Tās bija 70. gadu beigas, manuprāt, ļoti pelēks padomju laiks. Taču šo jauno režisoru filmās bija jūtams protests. Un mani kā jaunu cilvēku šis protests ļoti uzrunāja.

IO: Jums ir tik plašs veidoto filmu klāsts. Kāda ir sajūta esot visu šo darbu radītājai?

AC: Sajūta ir lieliska, jo nav divu vienādu filmu. Katru filmu tu vienmēr sāc no nulles. Tu izzini un izdzīvo kaut kādas dzīves to filmu veidojot. Tas ir liels pienesums, jo tu padziļināti kaut ko esi izpratis un nonācis pie secinājumiem. Tas ir darbs ar sevi, tu atrodi savu vietu attiecībā pret šo tēmu un cilvēkiem. Ja es darītu ko citu, tad tik daudz cilvēku nebūtu satikusi un bijusi tik ļoti daudz dažādās vietās un pasākumos. Sajūta ir laba, angliski ir tāds teiciens practise makes perfect. Jo tu vairāk dari, jo gudrāks tu kļūsti.

IO: Vai nav bijusi doma šo pieredzi apkopot grāmatā?

AC: Ir bijušas tādas domas, bet jautājums ir kad (smejas). Es pat gribētu un man šķiet, ka arī vajadzētu, kaut vai tāpēc, ka šī pieredze tomēr ir interesanta. Es vēlos izkāpt no tā skrejošā vilciena uz kādu brītiņu, pasēdēt kādā stacijas kafejnīcā, bet tas vilciens vienkārši traucās tādā ātrumā. Tad vienkārši jāgaida, kad tā pietura būs (smejas).

Es atceros, kad vēl Juris Podnieks bija dzīvs, 90. gadu sākumā viņš teica, ka viņam ir strēlnieku filmas materiāli, sarakstītas audio versijas un lentes, to visu vajadzētu atšifrēt un sataisīt. Un vienmēr aizbildinājāmies ar garajiem ziemas vakariem. Un tā joprojām tie vakari, kad nav ko darīt, nav iestājušies.

IO: Kā bija sadarboties ar režisoru Juri Podnieku?

AC: Sadarbība bija ļoti laba un radoša. Es viennozīmīgi varu saukt viņu par skolotāju, bet ne tāpēc, ka viņš man teica “ir jādara tā”, tieši tāpēc, ka

viņš no manis prasīja, lai es būtu tas cilvēks, ar kuru viņš var rast risinājumus. Viņš man lika domāt. Viņš iemācīja to, ka montāža ir ļoti nopietns darbs, un, ka ar tās palīdzību var izdarīt ļoti daudz.

Mūsu partnerība montāžā bija vienkārši lieliska. Ja bija domstarpības un vienam patika tā un otram šitā, tad uzvarēja tas, kurš vienkārši pierādīja,

ka tā ir labāk. Uztaisi savu versiju, uztaisi manu versiju un tad redzēsim, kurš uzvarēs (smejas). Es esmu ļoti pateicīga, ka projekti, kurus mēs taisījām kopā, vēl joprojām ir manā dzīvē. Gan filma Vai viegli būt jaunam, gan filma Mēs un krustceļš. Tie ir lieli nospiedumi manā dzīvē. Un man ir prieks, ka šie projekti joprojām dzīvo vēl Latvijas simtgades kontekstā. Pat vakar no Anglijas saņēmu aicinājumu izrādīt filmu. Juris Podnieks bija no tiem cilvēkiem, kurš bija uz zemes īstajā laikā un vietā, darot īstās lietas. Tāpēc es esmu ļoti priecīga, ka es kaut kādā veidā nokļuvu viņa komandā un piedalījos to darbu veidošanā. Es domāju, ka šī sadarbība varēja vēl lieliski turpināties, bet kā ir, tā ir.

IO: Kādēļ atkārtoti tika meklēts galvenais aktieris filmai Jelgava 94?

AC: Notika nelaimes gadījums, un galvenais varonis ieguva kājas traumu, kas aiz sevis aizvilka veselu virkni ar citām problēmām. Mēs diemžēl bijām spiesti mainīt filmas varoni, kas nemaz nebija viegls lēmums. Es ceru, ka Matīss tiks galā ar šo lietu, jo dzīvē visādi gadās, tāpēc mēs vienkārši vairāk nevarējām riskēt.

IO: Drīkst zināt, kurš ir jaunais varonis?

AC: Jā, tas ir Bruno Bitenieks no Teikas vidusskolas.

IO: Tad tagad būs intensīvāks filmēšanas posms?

AC: Jā, mēs vienā 30 dienu filmēšanas periodā uzsākam un nobeidzam filmēšanu, tas ir mūsu mērķis.

IO: Nobeidzat arī?

AC: Jā, filmēšana bija sadalīta divos posmos ziemā un tagad pavasarī. Mēs ziemā visu nepabeidzām. Un tagad turpinām. Līdz jūnijam mums viss ir jāuzfilmē.

IO: Ko no šīs filmas var sagaidīt?

AC: No šīs filmas vajag gaidīt interesantu stāstu par jaunību. Filma ir par iekšējo garu un vēlmi baudīt dzīvi izmēģinot. No vecāku un sabiedrības puses ne jau vienmēr ir tik slikti, kā tas liekas un ir jānopeļ. Vēlāk mēs redzam, ka ne visi tie, kuri ir bijuši ar krāsotiem matiem vai klausījušies skaļāk mūziku ir nolemti neveiksmēm. Šis ir pieaugšanas stāsts un es domāju, ka tas vienmēr uzrunā skatītāju, gan tos, kuri šobrīd pieaug, gan tos, kuri tam ir gājuši cauri un to spilgti atceras. Plus man šķiet, ka šis laiks 94. gads pats par sevi ir specifisks. Tas haoss, kas bija mūsu sabiedrībā. Mēs tikko bijām ieguvuši neatkarību, neviens nevarēja nodefinēt, kas tas ir. Vārdos tas varbūt skanēja labi, bet tajā praktiskajā dzīvē pēkšņi neuzkrita virsū brīvības kupols.

IO: Cik sarežģīts process ir atrast atbilstošo vidi un apģērbu?

AC: Sarežģīti tas ir un tajā pašā laikā arī nav. Nav jau tā, ka darbība norisinās 70. gados, bet vienalga mēs meklējam nostūrus, kas nav pārdzīvojuši eiro remontus. Protams, plastmasas logi ir visur (smejas). Ir lietas, ar ko mēs konstanti cīnāmies, bet mums ir palaimējies ar Jāņmuižas skolu un Lauksaimniecības universitātes ēku. Jelgavas vide ir filmēšanai, uz aci šķiet tā nekas, bet ir nostūri un kaktiņi, kas filmā ļoti labi noder.

IO: Kāda ir Jelgava 94 filmēšanas un aktieru komanda?

AC: Komanda ir fantastiska. Lieliska režisoru un producentu grupa. Operators Aigars Sērmukšs, mākslinieks Aivars Žukovskis un kostīmu māksliniece Aija Strazdiņa, arī rekvizitore Baiba Aizkalne piedalās filmā tieši tāpēc, ka viņi ir piedzīvojuši šo laiku. Šī izvēle arī ir ļoti svētīga un būtiska.

Jauniešu kolektīvs ir ļoti foršs. Filmā būs Andris Keišs, Guna Zariņa, kur nu bez viņiem kādā latviešu filmā (smejas), Māra Ķimele, arī Elīna Vaska. Ļoti lielu ieguldījumu veica arī scenārija autors Matīss Gricmanis pārrakstot, pārrakstot un pārrakstot scenāriju (smejas). Vakar režisors Jānis Ābele teica, ka nu vairs neko nevar izmest ārā, ka scenārijā viss ir kā viens vesels. Jātur īkšķi, lai nekas nenotiek un lai mēs varētu uzfilmēt. Līdz gada beigām ir plānots pabeigt montāžu. Un tad filma būs uz ekrāniem 2019. gadā. Grūti vēl precīzi pateikt vai paspēsim pavasarī vai tikai rudenī.

Antra Cilinska otrā no kreisās, Attēls no Jura Podnieka studijas arhīva
IO: Vai Jums ir nācies ziedot savas karjeras dēļ?

AC: Jā, protams, mana ģimene un mājinieki vienmēr ir cietuši no tā (smejas). Es nezinu vai karjeras, bet darba, kas ir jāizdara. Es esmu laukos aizlaidusi nezālēs dobes un neesmu iesējusi kaut ko, ko vajag, laikā. Noteikti ir lietas, ko es būtu varējusi darīt citādāk. Būtu varējusi izlasīt grāmatas, ja man būt vairāk laika.

IO: Uzrakstīt grāmatu.

AC: Uzrakstīt grāmatu, jā. Bet tu jau nekad nezini, kas ir pareizāk. Ja tev šķiet, ka tā ir, tad vajag sekot savi intuīcijai.

IO: Cik svarīgs iedvesmas avots Jums ir personības?

AC: Es nedomāju, ka tikai personības, bet cilvēki vispār. Mani iedvesmo un bagātina dažādas tikšanās. Tik pat labi var sildīt arī tas, ka es skatos skaistā ainavā – saulrietā, upē, jūrā. Vai arī varu apēst ļoti garšīgu ēdienu, kuram ir brīnišķīga pēcgarša. Japāniski pēcgarša ir umami. Un šis umami ir pēc visām lietām, kas uzrunā un atstāj kaut kādu iespaidu. Tas tevi bagātina, un tu ej uz priekšu tāds labāks, foršāks, pilnīgāks (smejas), saldāks.

IO: Kādi ir Jūsu plāni šim gadam?

AC: Šim gadam plāni ir traki. Mums iznāca filma Apgāztā mēneszīme, kura vēl jāpalaiž starptautiskā apritē. Tad ir filma Gribētos būt aplim. Tālāk Jelgava 94 filmēšana. Jāpaspēj arī pabeigt filma par Imantu Milleru, pirmizrāde ir 5. jūlijā. Ir vēl viens scenārijs, viens projekts attīstīšanā – spēlfilma kopā ar Ivo Briedi. Ir ko darīt (smejas).

IO: Man šķiet saskaitīju piecas vai četras filmas.

AC: Jā, jā (smejas). Es atceros, kā kaut kādā martā es redzēju sevi jau jūlijā. Tā kā ar lauku darbiem šopavasar būs grūti.

IO: Stādi paliks neiestādīti.

AC: Netiks atkal iestādīti, jā (smejas). Bet es mēģinu iesaistīt arī ģimenes locekļus, lai arī tie darbi iet uz priekšu.

IO: Varbūt jums ir kaut kas, ko piebilst, ko gribat pateikt?

AC: Ja neskaita to stresu un steigu, tad tā trakākā ir dzīšanās pēc naudas (smejas), lai finansētu projektus. Es domāju, ka tas mūsu valstī ir ļoti grūts un sarežģīts jautājums, jo finansējums ir vienkārši neadekvāts pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ. Mēs redzam, kāda ir cilvēku attieksme un kā cilvēkus uzrunā latviešu filmas, kad viņas ir saprotamā daudzumā – četras piecas filmas gadā. Pie tā mēs arī varētu palikt. Tas nav arī simtos miljonos rēķināts. Ir grūti ierakstīties starptautiskajās norisēs, jo tu saproti, ka uzreiz saņem to mazumiņa birku. Un skatītājs jau nav muļķis, skatītājs saprot. Viņš skatās gan Eiropas, gan amerikāņu filmas.

Varu teikt, ka es esmu laimīgs cilvēks, jo daru to, kas man patīk un padodas. Esmu uzdevusi sev šo jautājumu, vai tiešām nav nekā cita, labāka, ko darīt šai pasaulē (smejas). Es pat nevaru iedomāties kaut ko citu. Tas parasti ir krīzes brīžos, kad visa kā ir par daudz vai tieši par maz. Tad ir jāatceras, kāpēc tu šo projektu uzsāki.

Autore: Ieva Ozoliņa

Dāvis Sīmanis jr. ir kinorežisors un operators. Pavisam nesen (2016. gadā) viņš piedzīvojis savu debiju kā pilnmetrāžas spēlfilmas režisors (“Pelnu sanatorija”). Savukārt šogad kinoteātros tiks izrādīta viņa otrā filma “Tēva nakts”.Sarunā ar Dāvi lasiet, kāda bija viņa piedzīvotā debija, un, kas jādara, lai līdz tādai nonāktu.

Kādēļ Jūsu izvēle par savas dzīves aizraušanos krita tieši uz kino? Kādēļ, piemēram, ne rokmūzika vai gleznošana?

Es domāju, ka kino varētu būt visvienkāršākā un vis nemākslinieciskā izvēle, jo atšķirībā no citām mākslām kino veidošana neprasa kādu vienu konkrētu amatniecisku spēju, jo sevišķi – režija. Režisoriem jābūt vispārīgiem, nevis tādiem kā virspusējiem, bet tādā nozīmē, ka zināšanām jābūt plašām – ar izpratni par dažādām mākslām un darbībai, ko tas veic. Tādēļ iesaiste kino, tieši kļūšana par kino režisoru kļūst par vienu no dabiskākajām izvēlēm vai tādām, kas ļauj cilvēkam šķietami realizēt visplašāk. Kino patiesībā visu laiku rekonstruē kaut kāda veida realitāti, un šī iespēja kaut ko darīt maksimāli realistiskā veidā ir kaut kas tāds, kas nāk no cilvēka ontoloģiskas izpratnes par sevi. Tas nozīmē, ka kino nav kaut kāda veida abstrakcija par pasauli apkārt, bet īstenībā ir ļoti ciešā saiknē ar to pasauli, kurā atkarībā no veida: dokumentālajā kino tā ir pasaule, kurā dzīvojam, savukārt mākslas kino ir iespēja radīt absolūti jaunu pasauli, kas vienalga nestu esošās pasaules atveidu. Lielākoties izvēle ir ļoti triviāla.

Kāda nozīme Jūsu karjeras izaugsmē bijusi izglītībai?

Es kino sfērā strādāju jau no ļoti agra vecuma – strādājot par operatora asistentu un montāžas režisoru. Savukārt, kad pēc vidusskolas man bija jāizvēlas profesionālais virziens, tad es īstenībā tieši pretēji centos izvairīties no šīs kino ietekmes, un studēju vēsturi un filozofiju. Tikai vēlāk – doktorantūras studijās grādu ieguvu tieši ar kino saistītā sfērā – kino teorijā. Es nemāku teikt, vai tā bija dabiska vai nedabiska izvēle, tā vienkārši bija likumsakarīga iepriekšēju parādību turpināšana.

Un kādi varētu būt svarīgākie nosacījumi, kuriem jāizpildās, lai cilvēks spētu kļūt par režisoru?

Jābūt patiesai interesei par kino, tomēr jauniem režisoriem, nereti gadās tā, ka interese ir nevis pats kino, bet gan kaut kāda veida atzinība, kā arī sociāla klātbūtne, un tā ir pamata kļūda, no kuras vajadzētu tikt vaļā, ja patiesi vēlies veidot kino. Nepieciešamas ir arī ļoti, ļoti dziļas zināšanas kino vēsturē, tāpat jāskatās filmas ikdienas režīmā, jāskatās jau no pirmajām filmām, kas uzņemtas un jāiziet apmēram cauri visam, kas ticis uzņemts.

Tomēr ir skaidrs, ka tas 100% apmērā nekad nebūs iespējams, bet tā būtu ideālā forma, kad tu iepazīsti kino vēsturi pēc iespējas plašāk, un tad esi gatavs veidot pats.

Vēl viena no galvenajām lietām: tev ir jābūt interesei stāstīt par kaut kāda veida problemātiku, kas satrauc tevi un kaut kādā veidā var satraukt arī citus apkārt tev, tās ir tēmas, kurām ir kaut kāda veida funkcija, vienalga, vai tā būtu izglītot cilvēkus vai smīdināt cilvēkus – vienalga. Galvenais, lai būtu interese par šīm tēmām stāstīt un tu tās pārzinātu. Problēma mūsdienās ir tā, ka bieži vien jauni cilvēki cenšas imitēt kādus citus cilvēkus, tas nozīmē atdarināt kādu citu cilvēku problēm

as, cenšas lietot citu režisoru stilu, filmēšanas veidu utt. Un tas vienmēr būs otršķirīgs risinājums, kur nebūs tā pirmreizējā radīšana, kas kino ir tik ļoti svarīga, ir svarīgi, lai kaut kāda veida autora vai režisora rokraksts ir manāms.

Kā Jūs pēc iespējas īsāk raksturotu jēdzienu kino režisors? Un ko tas nozīmē būt kino režisoram?

Cilvēks, kurš ir atbildīgs par filmu kā kopīgu, savienotu mākslas darbu.

Filmas režisors neatbild tikai un vienīgi par savu lauciņu, viņš atbild, lai visu kopējai darbs veidotu kopsakarības un visu kopējais darbs un lai tajā iekšā būtu kopēja vienotība. Režisors īstenībā ir mediators vai moderators starp dažādiem citiem profesionāļiem.

Kā debiju šeit, Latvijā, salīdzināt ar debiju “Lielajā Eiropas kino”?

Katrā valstī tas ir citādāk – atsevišķos gadījumos par debiju uzskata tās filmas, ar kurām cilvēki beidz kino augstskolas un tad veido savus debijas darbus. Citos gadījumos par debijas darbiem tiek uzskatīti pirmie pilnmetrāžas darbi, tā kā tas ir atšķirīgi. Ja mēs domājam par to, cik viegli ir debitēt, tad Latvijā tas ir salīdzinoši vienkāršāk, jo kopējā konkurence ir stipri mazāka, jo cilvēku skaits, kas strādā nozarē ir mazāk, tāpēc salīdzinoši daudziem jauniem cilvēkiem šī iespēja tiek pavērta. Debitēt ar pilnmetrāžas filmu var būt grūti, jo ir skaidrs, ka tās izmaksas, kas ir lielas, varētu būt kā siets, kas atsijā ir ievērojami daudz. Tomēr, ja kopumā jāsaka, tad, manuprāt, mēs esam diezgan labā situācijā no jauniešu iespējas debitēt viedokļa. Kā debijas atbalsts pagaidām darbojas tikai Valsts kultūrkapitāla fonds, un tur pieejamie atbalsta instrumenti arī ir. Jautājums par to, cik cilvēki debitē un cik ne tomēr ir vairāk saistīts ar kaut kādu enerģiju, kura jauniem cilvēkiem piemīt vai nepiemīt. Un man jāsaka godīgi – par nožēlu vairāki jauni, talantīgi cilvēki, kuriem vajadzētu beidzot taisīt savu debijas filmu, tomēr to nedara. Visticamāk, iemesli ir tādi, ka viņi ieiet savā ikdienas rutīnā, darot darbus, lai nopelnītu sev iztiku un rezultātā viņiem nav laika šo debijas filmu izstrādei, scenāriju rakstīšanai un beigās arī izrādīšanai.

Vai, Jūsuprāt, Latvijas kino ir iespējama attīstība arī ārpus savas valsts robežām? Vai mazai valstij tas lielā mērogā maz ir iespējams?

Protams, ka mazai valstij tas ir daudz sarežģītāk, jo problēma ir tajā, ka Latvijas kino nozare tādā līmenī, kādā tā atrodas šobrīd ir vien pāris gadus – filmu skaits ir palielinājies, izveidojusies jauna režisoru paaudze, kas aktīvāk strādā. Es domāju, ka tie arī ir galvenie priekšnosacījumi, lai kaut kādā brīdī tas varētu notikt.

Tas svarīgais jau nav gaidīt svarīgu festivālu atzinības, svarīgāk būtu veidot tādas filmas, kas sasniedz pēc iespējas plašāku auditoriju. Un mums šobrīd ir piemēri ar tādām filmām, kas tikušas gan relatīvi daudz skatītas, gan ieguvušas atzinīgas balvas. Tā kā perfektā situācija, ka visas latviešu filmas tiks izrādītas Kannu kinofestivālā, protams, tā ir tāda utopiska un nereāla situācija, bet tas, ka jau šobrīd Latvijas kino ir pārstāvēts dažāda ranga festivālos, kas gan varbūt uz spēlfilmām attiecas mazliet mazāk, vairāk uz dokumentālo un animācijas kino.

Galvenais skaidrojums, kāpēc spēlfilmās tas nav tik attīstīti: liela daļa filmas tomēr top ar diezgan lielu lokālo kontekstu – saistītas ar lokālo vidi, ar tēmām, kas svarīgas tieši Latvijai, nevis ārpus tās. Protams, ir iespējams pieņemt stratēģisku lēmumu mainīt šo tematiku (atbalstīt tikai noteiktas filmas).

Aptuveni, cik ilgs laiks jāvelta pilnmetrāžas filmas tapšanai?

Apmēram 2 gadi. Tas, protams, var atšķirties, bet, ņemot vērā, ka Latvijas apstākļos lielākā daļa iesaistīto cilvēku paralēli kino veidošanai nodarbojas ar ko citu, tas process tiek paildzināts. Pirmais gads būs saistīts ar sagatavošanos filmēšanas procesam, filmēšana, montāžas procesa uzsākšana, 2. gadā būs jāveic montāžas turpināšana, skaņas montāža, fināla dažāda veida vizuālie darbi, kas saistīti ar specefektu lietojumu un krāsu dizainu, un tad jau pirmizrāde. Reti, kad tas notiek ātrāk par 2 gadiem, bet ir gadījumi, kad tas var ievilkties.

Kādas bija lielākās atšķirības, veidojot dokumentālās filmas un spēlfilmas?

Atšķirības ir ļoti daudz, pirmkārt, atšķirība ir jau nosaukumā: spēlfilma – tas apzīmē, ka kāds to spēlē, tiek inscenētas kaut kādas darbības ar aktieriem, kamēr dokumentālajā kino nekas netiek inscenēts – notiek tas, kas notiek. Dokumentālais režisors vai operators to fiksē. Ir arī citi nosacījumi: dokumentālās filmas bieži top ilgāk, jo tām ir garš un savstarpēji nodalīts filmēšanas periods, kas nozīmē, ka ir kāds garāks laika posms, kurā filmē, bet tad var tikt izlaists laika posms. Un tā tas var turpināties ļoti ilgi, izejot no tā, kas ir jūsu tēma, kamēr spēlfilmā tas ir viens periods, kurā 30 dienu laikā tiek uzfilmēts viss filmas materiāls. Tas arī ietekmē to materiālu – ja spēlfilmā filma top jau scenārija līmenī un visas galvenās iezīmes (par ko tā būs, kādi būs galvenie varoņi), viss jau ir tapis. Savukārt dokumentālajā kino tiek iezīmēta tēma un nofiksēti varoņi, kas piedalīsies filmā, bet kopumā filma savu dramaturģisko veidolu iegūst tikai jau montāžas stadijā. Tā ir būtiska atšķirība – spēlfilmā ir svarīgi, lai būtu labs scenārijs, jo tas ir nosacījums, lai izdotos laba filma, turpretī dokumentālajā filmā daudz nozīmīgāks būs montāžas periods, un tas darbs, kas spēlfilmās ir pie scenārija, īstenībā notiek dokumentālā kino montāžā. Bieži pat gadās tā, ka pie dokumentālās filmas tiek veltīts vairāk laika nekā pie spēlfilmas.

Kādēļ tieši vēsturiskais aspekts ir tik ļoti Jūs aizrāvis (abas spēlfilmas ir par vēstures tematiku – viena vēl 2018. gada beigās tiks izrādīta, otra savu debiju piedzīvoja jau 2016. gadā)? Un ar ko saistāma valsts simtgadei veltīto filmu tematika?

Es domāju, ka tā šobrīd ir tāda sakritība, ka Simtgades filmu programmā pamatā tika atbalstītas tieši vēsturiskas filmas, kas saistītas ar Latvijas vēsturi. Valsts svin savu simtgadi un mēģina atskatīties uz valsts veidošanās vēsturi, gan arī notikumiem, kas bijuši pirms tam. 2 gadus atpakaļ situācija bija pilnībā citāda – pamatā bija tikai mūsdienu tematika, bet pagājušajā un šajā gadā temati ir vēsturiski, bet es domāju, ka nākotnē tas atkal mainīsies atpakaļ uz filmām, kas uzņemtas par mūsdienām.

Bet man pilnīgi un noteikti nav nekas pret to, ka filmas ir par vēsturi. Es nekad neesmu domājis par to, ka es varētu iesniegt projektu, izejot no konjunktūras, izejot no tā, ko kāds gribētu, lai es taisu. Es izvēlos tēmas, kuras man pašam ir interesantas, un, ņemot vērā, ka mana izglītība bakalaura un maģistra līmenī ir vēsturē, mana interese par vēsturi ir dabiska – es pats esmu vēsturnieks.

Raksta autors: Krišs Kairis

Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji