Dāvis Sīmanis: debija un latviešu kino

Dāvis Sīmanis jr. ir kinorežisors un operators. Pavisam nesen (2016. gadā) viņš piedzīvojis savu debiju kā pilnmetrāžas spēlfilmas režisors (“Pelnu sanatorija”). Savukārt šogad kinoteātros tiks izrādīta viņa otrā filma “Tēva nakts”.Sarunā ar Dāvi lasiet, kāda bija viņa piedzīvotā debija, un, kas jādara, lai līdz tādai nonāktu.

Kādēļ Jūsu izvēle par savas dzīves aizraušanos krita tieši uz kino? Kādēļ, piemēram, ne rokmūzika vai gleznošana?

Es domāju, ka kino varētu būt visvienkāršākā un vis nemākslinieciskā izvēle, jo atšķirībā no citām mākslām kino veidošana neprasa kādu vienu konkrētu amatniecisku spēju, jo sevišķi – režija. Režisoriem jābūt vispārīgiem, nevis tādiem kā virspusējiem, bet tādā nozīmē, ka zināšanām jābūt plašām – ar izpratni par dažādām mākslām un darbībai, ko tas veic. Tādēļ iesaiste kino, tieši kļūšana par kino režisoru kļūst par vienu no dabiskākajām izvēlēm vai tādām, kas ļauj cilvēkam šķietami realizēt visplašāk. Kino patiesībā visu laiku rekonstruē kaut kāda veida realitāti, un šī iespēja kaut ko darīt maksimāli realistiskā veidā ir kaut kas tāds, kas nāk no cilvēka ontoloģiskas izpratnes par sevi. Tas nozīmē, ka kino nav kaut kāda veida abstrakcija par pasauli apkārt, bet īstenībā ir ļoti ciešā saiknē ar to pasauli, kurā atkarībā no veida: dokumentālajā kino tā ir pasaule, kurā dzīvojam, savukārt mākslas kino ir iespēja radīt absolūti jaunu pasauli, kas vienalga nestu esošās pasaules atveidu. Lielākoties izvēle ir ļoti triviāla.

Kāda nozīme Jūsu karjeras izaugsmē bijusi izglītībai?

Es kino sfērā strādāju jau no ļoti agra vecuma – strādājot par operatora asistentu un montāžas režisoru. Savukārt, kad pēc vidusskolas man bija jāizvēlas profesionālais virziens, tad es īstenībā tieši pretēji centos izvairīties no šīs kino ietekmes, un studēju vēsturi un filozofiju. Tikai vēlāk – doktorantūras studijās grādu ieguvu tieši ar kino saistītā sfērā – kino teorijā. Es nemāku teikt, vai tā bija dabiska vai nedabiska izvēle, tā vienkārši bija likumsakarīga iepriekšēju parādību turpināšana.

Un kādi varētu būt svarīgākie nosacījumi, kuriem jāizpildās, lai cilvēks spētu kļūt par režisoru?

Jābūt patiesai interesei par kino, tomēr jauniem režisoriem, nereti gadās tā, ka interese ir nevis pats kino, bet gan kaut kāda veida atzinība, kā arī sociāla klātbūtne, un tā ir pamata kļūda, no kuras vajadzētu tikt vaļā, ja patiesi vēlies veidot kino. Nepieciešamas ir arī ļoti, ļoti dziļas zināšanas kino vēsturē, tāpat jāskatās filmas ikdienas režīmā, jāskatās jau no pirmajām filmām, kas uzņemtas un jāiziet apmēram cauri visam, kas ticis uzņemts.

Tomēr ir skaidrs, ka tas 100% apmērā nekad nebūs iespējams, bet tā būtu ideālā forma, kad tu iepazīsti kino vēsturi pēc iespējas plašāk, un tad esi gatavs veidot pats.

Vēl viena no galvenajām lietām: tev ir jābūt interesei stāstīt par kaut kāda veida problemātiku, kas satrauc tevi un kaut kādā veidā var satraukt arī citus apkārt tev, tās ir tēmas, kurām ir kaut kāda veida funkcija, vienalga, vai tā būtu izglītot cilvēkus vai smīdināt cilvēkus – vienalga. Galvenais, lai būtu interese par šīm tēmām stāstīt un tu tās pārzinātu. Problēma mūsdienās ir tā, ka bieži vien jauni cilvēki cenšas imitēt kādus citus cilvēkus, tas nozīmē atdarināt kādu citu cilvēku problēm

as, cenšas lietot citu režisoru stilu, filmēšanas veidu utt. Un tas vienmēr būs otršķirīgs risinājums, kur nebūs tā pirmreizējā radīšana, kas kino ir tik ļoti svarīga, ir svarīgi, lai kaut kāda veida autora vai režisora rokraksts ir manāms.

Kā Jūs pēc iespējas īsāk raksturotu jēdzienu kino režisors? Un ko tas nozīmē būt kino režisoram?

Cilvēks, kurš ir atbildīgs par filmu kā kopīgu, savienotu mākslas darbu.

Filmas režisors neatbild tikai un vienīgi par savu lauciņu, viņš atbild, lai visu kopējai darbs veidotu kopsakarības un visu kopējais darbs un lai tajā iekšā būtu kopēja vienotība. Režisors īstenībā ir mediators vai moderators starp dažādiem citiem profesionāļiem.

Kā debiju šeit, Latvijā, salīdzināt ar debiju “Lielajā Eiropas kino”?

Katrā valstī tas ir citādāk – atsevišķos gadījumos par debiju uzskata tās filmas, ar kurām cilvēki beidz kino augstskolas un tad veido savus debijas darbus. Citos gadījumos par debijas darbiem tiek uzskatīti pirmie pilnmetrāžas darbi, tā kā tas ir atšķirīgi. Ja mēs domājam par to, cik viegli ir debitēt, tad Latvijā tas ir salīdzinoši vienkāršāk, jo kopējā konkurence ir stipri mazāka, jo cilvēku skaits, kas strādā nozarē ir mazāk, tāpēc salīdzinoši daudziem jauniem cilvēkiem šī iespēja tiek pavērta. Debitēt ar pilnmetrāžas filmu var būt grūti, jo ir skaidrs, ka tās izmaksas, kas ir lielas, varētu būt kā siets, kas atsijā ir ievērojami daudz. Tomēr, ja kopumā jāsaka, tad, manuprāt, mēs esam diezgan labā situācijā no jauniešu iespējas debitēt viedokļa. Kā debijas atbalsts pagaidām darbojas tikai Valsts kultūrkapitāla fonds, un tur pieejamie atbalsta instrumenti arī ir. Jautājums par to, cik cilvēki debitē un cik ne tomēr ir vairāk saistīts ar kaut kādu enerģiju, kura jauniem cilvēkiem piemīt vai nepiemīt. Un man jāsaka godīgi – par nožēlu vairāki jauni, talantīgi cilvēki, kuriem vajadzētu beidzot taisīt savu debijas filmu, tomēr to nedara. Visticamāk, iemesli ir tādi, ka viņi ieiet savā ikdienas rutīnā, darot darbus, lai nopelnītu sev iztiku un rezultātā viņiem nav laika šo debijas filmu izstrādei, scenāriju rakstīšanai un beigās arī izrādīšanai.

Vai, Jūsuprāt, Latvijas kino ir iespējama attīstība arī ārpus savas valsts robežām? Vai mazai valstij tas lielā mērogā maz ir iespējams?

Protams, ka mazai valstij tas ir daudz sarežģītāk, jo problēma ir tajā, ka Latvijas kino nozare tādā līmenī, kādā tā atrodas šobrīd ir vien pāris gadus – filmu skaits ir palielinājies, izveidojusies jauna režisoru paaudze, kas aktīvāk strādā. Es domāju, ka tie arī ir galvenie priekšnosacījumi, lai kaut kādā brīdī tas varētu notikt.

Tas svarīgais jau nav gaidīt svarīgu festivālu atzinības, svarīgāk būtu veidot tādas filmas, kas sasniedz pēc iespējas plašāku auditoriju. Un mums šobrīd ir piemēri ar tādām filmām, kas tikušas gan relatīvi daudz skatītas, gan ieguvušas atzinīgas balvas. Tā kā perfektā situācija, ka visas latviešu filmas tiks izrādītas Kannu kinofestivālā, protams, tā ir tāda utopiska un nereāla situācija, bet tas, ka jau šobrīd Latvijas kino ir pārstāvēts dažāda ranga festivālos, kas gan varbūt uz spēlfilmām attiecas mazliet mazāk, vairāk uz dokumentālo un animācijas kino.

Galvenais skaidrojums, kāpēc spēlfilmās tas nav tik attīstīti: liela daļa filmas tomēr top ar diezgan lielu lokālo kontekstu – saistītas ar lokālo vidi, ar tēmām, kas svarīgas tieši Latvijai, nevis ārpus tās. Protams, ir iespējams pieņemt stratēģisku lēmumu mainīt šo tematiku (atbalstīt tikai noteiktas filmas).

Aptuveni, cik ilgs laiks jāvelta pilnmetrāžas filmas tapšanai?

Apmēram 2 gadi. Tas, protams, var atšķirties, bet, ņemot vērā, ka Latvijas apstākļos lielākā daļa iesaistīto cilvēku paralēli kino veidošanai nodarbojas ar ko citu, tas process tiek paildzināts. Pirmais gads būs saistīts ar sagatavošanos filmēšanas procesam, filmēšana, montāžas procesa uzsākšana, 2. gadā būs jāveic montāžas turpināšana, skaņas montāža, fināla dažāda veida vizuālie darbi, kas saistīti ar specefektu lietojumu un krāsu dizainu, un tad jau pirmizrāde. Reti, kad tas notiek ātrāk par 2 gadiem, bet ir gadījumi, kad tas var ievilkties.

Kādas bija lielākās atšķirības, veidojot dokumentālās filmas un spēlfilmas?

Atšķirības ir ļoti daudz, pirmkārt, atšķirība ir jau nosaukumā: spēlfilma – tas apzīmē, ka kāds to spēlē, tiek inscenētas kaut kādas darbības ar aktieriem, kamēr dokumentālajā kino nekas netiek inscenēts – notiek tas, kas notiek. Dokumentālais režisors vai operators to fiksē. Ir arī citi nosacījumi: dokumentālās filmas bieži top ilgāk, jo tām ir garš un savstarpēji nodalīts filmēšanas periods, kas nozīmē, ka ir kāds garāks laika posms, kurā filmē, bet tad var tikt izlaists laika posms. Un tā tas var turpināties ļoti ilgi, izejot no tā, kas ir jūsu tēma, kamēr spēlfilmā tas ir viens periods, kurā 30 dienu laikā tiek uzfilmēts viss filmas materiāls. Tas arī ietekmē to materiālu – ja spēlfilmā filma top jau scenārija līmenī un visas galvenās iezīmes (par ko tā būs, kādi būs galvenie varoņi), viss jau ir tapis. Savukārt dokumentālajā kino tiek iezīmēta tēma un nofiksēti varoņi, kas piedalīsies filmā, bet kopumā filma savu dramaturģisko veidolu iegūst tikai jau montāžas stadijā. Tā ir būtiska atšķirība – spēlfilmā ir svarīgi, lai būtu labs scenārijs, jo tas ir nosacījums, lai izdotos laba filma, turpretī dokumentālajā filmā daudz nozīmīgāks būs montāžas periods, un tas darbs, kas spēlfilmās ir pie scenārija, īstenībā notiek dokumentālā kino montāžā. Bieži pat gadās tā, ka pie dokumentālās filmas tiek veltīts vairāk laika nekā pie spēlfilmas.

Kādēļ tieši vēsturiskais aspekts ir tik ļoti Jūs aizrāvis (abas spēlfilmas ir par vēstures tematiku – viena vēl 2018. gada beigās tiks izrādīta, otra savu debiju piedzīvoja jau 2016. gadā)? Un ar ko saistāma valsts simtgadei veltīto filmu tematika?

Es domāju, ka tā šobrīd ir tāda sakritība, ka Simtgades filmu programmā pamatā tika atbalstītas tieši vēsturiskas filmas, kas saistītas ar Latvijas vēsturi. Valsts svin savu simtgadi un mēģina atskatīties uz valsts veidošanās vēsturi, gan arī notikumiem, kas bijuši pirms tam. 2 gadus atpakaļ situācija bija pilnībā citāda – pamatā bija tikai mūsdienu tematika, bet pagājušajā un šajā gadā temati ir vēsturiski, bet es domāju, ka nākotnē tas atkal mainīsies atpakaļ uz filmām, kas uzņemtas par mūsdienām.

Bet man pilnīgi un noteikti nav nekas pret to, ka filmas ir par vēsturi. Es nekad neesmu domājis par to, ka es varētu iesniegt projektu, izejot no konjunktūras, izejot no tā, ko kāds gribētu, lai es taisu. Es izvēlos tēmas, kuras man pašam ir interesantas, un, ņemot vērā, ka mana izglītība bakalaura un maģistra līmenī ir vēsturē, mana interese par vēsturi ir dabiska – es pats esmu vēsturnieks.

Raksta autors: Krišs Kairis

Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji

Kas nepieciešams jaunam režisoram? Atbild Renārs Vimba.

Renārs Vimba ir režisors, scenāriju autors, operators, montāžas režisors un producents. Savu debiju kā kino režisors piedzīvojis jau relatīvi tālajā 2009. gadā ar īsmetrāžas, studentu spēlfilmu “Mols”, tomēr pilnmetrāžā ar spēlfilmu debitējis tikai 2016. gadā ar filmu “Es esmu šeit”.

Kādām īpašībām kopumā, Jūsuprāt, režisoram jāpiemīt?

Ir jābūt neatlaidīgam, jo šī industrija ir pietiekami nežēlīga, jābūt gatavam uz to, ka desmit reižu pateiks “nē, pirms viena “jā”. Pirms tam vēl vajadzīga kaut kāda eksistenciāla vajadzība pēc tā. Es runāju tieši par kino, bet tikpat labi tas var būt jebkas. Tā ir psiholoģiski pamatota, uzmācīga nepieciešamība. Ļoti svarīga ir gaume, jo to nevar mainīt, savukārt stilu gan var izkopjot, un tev paveicas, ja tāda ir īstajam laikam, vietai atbilstoša – tas tev uzreiz dod lielākas izredzes. Režisoram vēl jābūt vēlmei atklāties pilnībā, burtiski pat izģērbties savā filmā, ko, manuprāt, liela daļa režisoru arī izdara. Šī vēlme atklāt sevi visu var rasties līdz ar kaut kāda veida traumu.

Un kāda bija tieši Jūsu vēlme vai vajadzība pēc kino?

Manā gadījumā es meklēju kaut ko, kur izpausties uz visiem 100% un kas mani nodarbinātu visos iespējamajos veidos, jo es pirms tam dzīvē esmu daudz ko pamēģinājis un man vienmēr radās sajūta: “šī vieta man ir par mazu”, piemēram, darbs bankā, kur man pietika tika ar dažiem mēnešiem, lai saprastu, kā mana dzīve varētu izskatīties, ja es ietu šo ceļu un kļūtu par finansistu vai baņķieri. Un tad es meklēju kaut ko, kas varētu nodrošināt gan manu radošo, gan arī organizatorisko un vēlmi sevi nepārtraukti provocēt.

Un kino veidošana Latvija ir tas, kas tevi tiešām izaicina visos aspektos, jo tev ir jāspēj radīt, just, ticēt. Un tas, protams, man deva iespēju izzināt pašam sevi – kas man ir svarīgi, tie, iespējams, ir ļoti skaļi vārdi, toties patiesi. Jo, kad tu no malas novērtē kaut ko sevis veidotu, tu sāc apzināties, kāds tu esi, kas tev ir svarīgs, par ko tu domā un var ieraudzīt kopsakarības, kā arī izzināt sevi, risināt eksistenciālus jautājumus.

Jūs minējāt, ka darboties latviešu kino ir īpaši liels pārbaudījums – kāpēc tā uzskatāt?

Latvija topošam režisoram ir sarežģīta vide. Tomēr, protams, ka negribu teikt, ka tikai Latvijā ir grūti, jo, visticamāk, tā ir visur, dzīve visur ir grūta. Tomēr kopumā Latviju uzskatu par pietiekoši izaicinošu

Kādiem priekšnosacījumiem ir jāizpildās, lai jaunam režisoram tiktu uzticēta vesela pilnmetrāžas filma?

Manā gadījumā šis ceļš sākas 10 gadus agrāk – kad iestājos Filmu skolā. Kaut kādā veidā ar laiku tiek atrasti resursi, tāpat arī – ko ielikt no sevis. Tiek iegūta uzticamība, atpazīstamība, personīgie kontakti un tad “jāgrozās” tajā vidē, kad tevi pieņem, tad filma var tapt. Tomēr, man šķiet, ka tas ir diezgan garš ceļš un tā laikā ne viens vien “gājējs” pazūd. Daudziem ir sapņi par kino, kurus īsteno ar dažādiem mazajiem darbiņiem, kurus uztic, tomēr, nonākot filmēšanas laukumā, viņiem šķiet, ka viss jau notiek, bet tā nemaz nav, ļoti iespējams, ka tajā brīdī ceļš vēl ir gana tāls.

Ja tas nav noslēpums – kāda ir Jūsu ar kino nozari saistītā izglītība un kāda varētu būt tās kopējā nozīme Jūsu kino ceļā?

Nē, tas pavisam noteikti nav noslēpums. 27 gadu vecumā es biju daudz darījis, man bija citas augstākās izglītības, bija savs bizness, tomēr es sapratu, ka tajā vietā jāapstājas. Nebija iespējas doties uz ārzemēm, tādēļ gribēju pieteikties Latvijas Kultūras akadēmijas režisoros, bet tajā laikā šādu programmu uzņēma tikai reizi 4 gados, tādēļ mācījos operatorus. 2. kursā man parādījās iespēja programmu mainīt uz operatoriem, tomēr to nedarīju, jo režisoros mācīja daudz mazāk, nekā to darīja operatoru kursa programmā. Man nekas netraucēja mācīties vairāk , tāpēc “pavisam godīgi” pabeidzu operatorus. 3. kursa laikā vēl paralēli centos mācīties maģistrantūras programmā Baltijas filmu skolā, tomēr no Tallinas skolas nākamajā gadā atteicos. Tomēr vēlāk bija krīzes laiks, kino naudas nebija, nolēmu pabeigt maģistrantūru LKA režisora programmā. Tad vēl bijuši arī dažādi kursi un meistarklases.

Un izglītības nozīmi vērtēju tā – nekas jau, protams, nav izslēdzams, ir tāda cilvēku grupa, kas domā, ka labākie režisori varētu būt tie, kas filmu skolās nav mācījušies vai, pareizāk sakot, izmesti no tām. Tomēr es domāju, ka tā nav, vismaz Latvijā tā nav, tas ir tīri loģiski, ka visu pieredzi krāj .To var pamatot jau tas vien, ka šajā gadījumā tev ir līdzīgas domas ar tiem, kuri mācījušies, kā arī iespēja sarunāties par svarīgo. Tāpat ir arī kādi konkrēti pasniedzēji, kas ievirza tevi kaut kādā noteiktā domāšanā. Ja paveicas, tad tie ir cilvēki ar gaumi, kas palīdz šo gaumi mazliet pieslīpēt. Skola tev iedod tādu santehniķa kastīti, pasaka, ko ar katru instrumentu vari izdarīt, no kastes tev pašam jāizvēlas, ko vēlies un nevēlies lietot un kā to darīt.

Ko nozīmē taisīt savu spēlfilmu?

Ļoti daudz var sanākt sēdēt kafejnīcā un blenzt nekurienē un vienkārši gremdēties sevī – dzīvot iztēles pasaulē, un tas ir grūti, tādēļ tagad vēlos no tā mazliet atpūsties, pievēršoties dokumentālajam kino, kur tu tieši pretēji dzīvo reālā pasaulē. Taisīt spēlfilmu var tikai tad, kad kaut kas tevī iekšā daudz sakrājies, un, ja man šādas sajūtas piemetīsies, varbūt pieķeršos pie vēl vienas tapšanas.

Vai Jūsu karjerā ir kāds konkrēts mērķis, pēc kura šobrīd tiecaties?

Varbūt tas izklausīsies mazliet iedomīgi, bet man vairs nav nevienam īpaši nepieciešams sevi pierādīt. Es neiešu pāri līķiem, lai gūtu atzinību. Arī ar manu pirmo filmu tas tā nenotika – protams, bija patīkami, ka es uztaisīju filmu, kura ieguva balvas un domāju: “Jauki, ka tā ir.” Man galvenais ir iepriecināt sevi un citus, varbūt likt tiem domāt un sajust.

Tas, manuprāt, būtu dīvaini, ja filmu taisītu ar mērķi, lai iegūtu balvas. Tomēr es zinu un esmu saticis cilvēkus, kuriem balvas tiešām ir svarīgākais, pat vadot kursus par filmu taisīšanu un kultivējot ideju par pareizajām formulām Oskara balvas iegūšanai.

Raksta autors: Krišs Kairis

Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji