Pieļauju, ka lielākā daļa pusaugu zēni būtu pārlaimīgi, ja varētu videospēles pārvērst par savu peļņas avotu. E-sporta komentētājam un satura veidotājam Dāvim Lakstīgalam, kas gan plašāk ir pazīstams ar pseidonīmu “Twist”, tā ir realitāte. Ikdienā 23 gadus vecais Dāvis ir jūtūberis, kurš veido saturu par videospēlēm gan ārzemju, gan Latvijas auditorijai un septiņu gadu laikā ir sasniedzis vairāk nekā 180 tūkstošus lielu sekotāju skaitu, kas būtu līdzvērtīgs 18 piepildītām “Arēna Rīga”.

Kā tu sāki savu “YouTube” karjeru?

Es domāju, ja tu tagad Amerikā paprasītu bērnam, ko viņš nākotnē vēlas darīt, liela daļa teiktu, ka viņi grib būt jūtūberi. Es arī biju viens no tiem bērniem. Kad es mācījos pamatskolā, vecāki man atteicās pirkt telefonu, taču tajā laikā, ja tev nebija skārienjūtīgais telefons, tu skolā netiki uztverts kā pienācīga sabiedrības daļa. Tad nu es sāku domāt, kā nopelnīt, lai sakrātu jaunam telefonam, un pamanīju, ka spoki.lv bija izsludinājuši konkursu, ka tas, kurš sarakstīs visvairāk rakstus mēneša laikā, iegūs balvā metāla detektoru. Es katru brīvo brīdi pavadīju rakstot, un beigās arī tiku pie šī metāla detektora. To es pārdevu, un par nopelnīto naudu nopirku savu pirmo skārienjūtīgo telefonu. Man bija aptuveni četrpadsmit gadi, kad es sāku regulāri skatīties “YouTube” video. No tiem es iemācījos arī angļu valodu, taču tajā laikā “YouTube” nebija kā karjeras opcija, jo tikai pāris gadus vēlāk par video veidošanu bija iespējams arī nopelnīt. Man patika tas, ko jūtūberi darīja, man patika koncepts, un es nolēmu to pamēģināt. Pašlaik gan es esmu paņēmis pauzi no “YouTube” un pārsvarā savu laiku veltu e-sporta komentēšanai kā ārzemēs, tā Latvijā, vēl es taisu arī raidījumu par e-sporta aktualitātēm latviešu kompānijai “GOEXANIMO”, jo tikai tāpēc, ka tev labi maksā, nenozīmē, ka tu to gribi darīt. Man vairs nepatika taisīt saturu par to tēmu, ko saucu par “savējo”, taču drīzumā atsākšu publicēt jaunu saturu par citu spēli.

Kāda ir tava pseidonīma nozīme? Kāpēc tieši Twist?

Man ir diezgan vienalga, ko tas nozīmē, es to izvēlējos randomā (nejauši – autor.piez.). Kad es gāju uz florbola treniņu, es pamanīju, ka manai nūjai uz lāpstiņas ir rakstīts “Twist”, un tajā brīdī es domāju, kā saukt savu kanālu. Man tagad patīk, kā tas vārds izklausās, un man patika, kā tas izklausījās arī tad, kad man bija 12 gadi.

Kāpēc, tavuprāt, cilvēki tev seko?

Tu “YouTube” vari uzvarēt divos gadījumos. Iedomājies, ka ir ass. Vienā galā ir izklaidējošs, un otrā galā ir labs tajā, ko dara. Pieņemsim, ja būtu divi satura veidotāji par slēpošanu. Būtu kanāls, kam sekotu, jo saturu veido sportists, kurš ir izcīnījis zelta medaļu olimpiskajās spēlēs, bet, kuru nav baigi interesanti skatīties. Galvenokārt cilvēki viņam sekotu, jo viņš ir labs un no viņa kaut ko var iemācīties. Otrs var būt tāds, kurš vienkārši ir interesants. Man varētu būt kanāls par slēpošanu, lai gan es knapi māku slēpot, bet es vienkārši esmu ļoti smieklīgs un man ir harisma. Ideālā variantā tu šos abus apvieno – tu esi gan labs tajā, ko dari un par ko veido saturu, tāpēc skatītāji redz tevi kā iedvesmas avotu, gan arī esi radošs tajā, kā par to runā, un noturi skatītāja uzmanību ar savu personību. Es teiktu, ka man vienmēr ir bijis ļoti labs savienojums starp šiem abiem. Tajā spēlē, ko es spēlēju (“Critical Ops” – aut.piez,), es nebiju pats labākais, bet es biju viens no labākajiem un arī centos būt smieklīgs. Bija citi spēlētāji, kuri bija labāki par mani, bet savos “YouTube” kanālos tikai apkopoja savus labākos momentus un fonā pielika mūziku. To skatīties ir daudz garlaicīgāk, nekā kādu, kurš paralēli runā un cenšas izklaidēt tevi.

Kā ir iespējams iegūt atpazīstamību sociālajos medijos, ja mūsdienās tik daudzi ir satura veidotāji? 

Tā ir laimes spēle. Tev ir jāsamierinās ar to, ka tev var arī nekas nesanākt. Var būt divi cilvēki, kuri taisa ļoti līdzīgu saturu, bet ir ar pavisam atšķirīgu sekotāju skaitu, jo viens no viņiem izvēlēsies īsto virsrakstu vai titulbildi, uz ko cilvēki izvēlēsies uzklikšķināt.

Manuprāt, sākumā vajag pajautāt sev, kāpēc tu gribi taisīt saturu. Ja tu taisīsi saturu tikai tāpēc, ka tu gribi nopelnīt, tas tevi nekur nenovedīs, jo vienā brīdī tev apriebsies. Protams, vienmēr ir divas daļas – tas, kādu saturu tu veido un ko tu dari, lai palielinātu skatījumu skaitu un reklamētu savu produktu. Tie abi bieži konfliktē, jo ir daudzi piemēri, kad satura veidotāji taisa saturu, tāpēc, ka to skatās, nevis tāpēc, ka viņi vēlas par to veidot video. Tā ir spēle. Tu mēģini, līdz atrodi, kas tev sanāk un patīk. Varbūt skanēs iedomīgi, bet māksliniekam arī tu nejautātu: “Ko man zīmēt?” Nav tāda pareizā ceļa, ir tikai tas, ko tu vēlies radīt.

Kādus trīs padomus tu dotu cilvēkam, kas grib sākt veidot saturu?

Sāc! Taisi saturu, neskatoties, vai tas ir labs vai slikts, un dari to regulāri. Tas arī ir vislabākais variants, ja gribi būt tīkams algoritmiem. Labāk ir, ja tu katru nedēļas dienu ieliec pa vienam video, nevis vienā dienā ieliec septiņus, un pēc tam nedari neko. Jo vairāk tu taisīsi, jo vairāk tu sapratīsi, ko tu gribi veidot. Tavi pirmie desmit video būs ārā metami, tavi pirmie simts video būs slikti, bet tas neko nemaina. Pēc pirmajiem 100 video, tu sapratīsi, ko vajag mainīt, kas ir jāuzlabo un vai tu gribi turpināt. Vienkārši sāc darīt kaut ko. Daudzi cilvēki domā, ka viņiem ir perfekti jāizplāno viss, ko viņi taisīs, jānopērk kameras, mikrofoni u.t.t.. Es sāku to darīt ar telefonu, ko nopirku pa 100 latiem. Turklāt bieži cilvēkiem ir grūti pārkāpt pāri tam, ka pirmie video būs stulbi, draugi, paziņas redzēs un izsmies mani. Man arī tā bija, taču tagad viņi man prasa padomus, un paši grib darīt to, ko daru es.

Otrais – pirms filmē video, uzdod sev jautājumu: “Vai es šo skatītos? Vai man tas šķiet interesanti?” Tu ļoti ātri “izdegsi”, ja tev būs jātaisa video, kuri tev pašam nepatīk. Pat ja tu no tā nopelnīsi, tu to sāksi uztvert kā darbu, kas vienā mirklī tev būs kā slogs. Es satura veidošanu neuztveru kā darbu, lai gan tas ir mans ienākumu avots, jo es to izbaudu.

Un trešais padoms – liec visās platformās, kur vari. Tas tev prasa divas minūtes vairāk, lai ievietotu video arī citur, taču labākajā gadījumā tu piesaistīsi daudz plašāku un, kas svarīgi, atšķirīgu auditoriju.

Viena no tavām ikdienas sastāvdaļām ir arī e-sporta mači, kurus tu komentē. Kas ir e-sports?

E-sports ir sporta sacensības tiešsaistē. Tajā ietilpst ļoti daudz dažādi “sporta veidi” jeb spēles. Es interesējos par “Counter Strike-2”, bet ir daudzas citas spēles ar neskaitāmiem faniem. Ērtāk būtu to sadalīt pa kategorijām, piemēram, cīņas, stratēģijas, šaušanas spēles no pirmās personas skata un daudzas citas spēles, pat “Excel” ir e-sporta mači. Šī ir miljardu dolāru vērta industrija. Pēdējam vai priekšpēdējam “Counter Strike” major championship (šīs spēles ievērojamākais turnīrs – autor.piez.), ko var salīdzināt ar konkrētās spēles pasaules čempionātu, bija divi miljoni skatītāju, bet kopumā es teiktu, ka šīs spēles turnīriem seko līdzi aptuveni pieci miljoni cilvēku.

Kāpēc, tavuprāt, cilvēki izvēlas skatīties, kā citi spēlē videospēles, nevis spēlēt paši?

Jebkurā spēlē, ja tu gribi kļūt labāks, tu skaties uz labākajiem, lai pats par tādu kļūtu. Kad es biju jaunāks, es sāku sekot līdzi e-sportam, jo varēju mācīties no spēlētājiem. Taču, novirzoties no tēmas, tāpat kā sportā arī e-sportā ir milzīga atšķirība starp cilvēku, kurš ir talantīgs un kurš nav. Ir cilvēki, kuri ir desmit gadus spēlējuši kādu spēli, bet nav pat par mata tiesu tik labi kā sešpadsmitgadnieks, kurš tai ir veltījis varbūt divus gadus un spēlē top komandā. Turklāt atšķirībā no sporta, lielākajā daļā videospēļu intensīva darbība notiek konstanti, tāpēc to ir ļoti interesanti skatīties, piemēram, spēlē, ko es komentēju (“Counter Strike-2” – aut.piez.), paužu gandrīz nav. Viena spēle ir līdz 25 raundiem, katrs ilgst divas minūtes ar 15 sekunžu pauzi starp katru raundu un vienu lielo pauzi pa vidu.  Turklāt e-sportā visu laiku notiek turnīri, kam sekot līdzi. Ja tu esi profesionāls spēlētājs, tu visu laiku ceļo pa pasauli, lai arēnās spēlētu savu spēli.

Kā tu gatavojies spēles komentēšanai? 

Kad man kāds par šo prasa, es vienmēr atbildu: “Iedomājies futbola spēli, tur ir komentētājs. Tas ir tieši tas, ko es daru.” Ir divu veidu komentētāji – analītiskie, kuri veic pēcspēļu intervijas un apkopo notikumus, un tie, kuri komentē spēles notikumus mača laikā un kuru galvenais uzdevums ir būt emocionālam. Es piederu tiem otrajiem un burtiski daru visu to pašu, ko dara parasts sporta komentētājs – noskaidroju informāciju par spēlētājiem, komandām, iepriekšējo spēļu statistiku, salieku vienā failā un spēles laikā to izmantoju.

Kāpēc Latvijā e-sports vēl aizvien ir gauss?

Nauda. Tas ir cikls. Ja Latvijā izsludinātu turnīru, kurā uzvarot, var izcīnīt 100 tūkstošus eiro, kas pasaules mērogā ir diezgan maz, bet Latvijā tas būtu nenormāli daudz, tas nozīmētu, ka ļoti daudzas komandas pieteiktos, jo visi gribētu vismaz mēģināt. Pat, ja tu netiktu tālāk, tu būtu daudz vairāk ieinteresēts tajā, kas uzvarēs, un arī pasākums kļūtu daudz populārāks. Respektīvi, lieli turnīri piesaista lielu uzmanību, liela uzmanība piesaista aizvien vairāk spēlētājus, kuri vēlāk vēlas vēl vairāk lielus turnīrus. Savukārt to, ka ir daudz spēlētāju var izmantot tam, lai piesaistītu investorus turnīram. Tas ir nebeidzams cikls, kas Latvijā nav sācies. Šomēnes Latvijā “Splandid Palace” būs turnīrs, kuru arī es komentēšu, bet tā balva būs 5000 eiro.

Kas tevi motivē, kad tev nav kāds, kurš pasaka: “Neierodies darbā, atlaidīšu!”?

Mani motivē tas, ka es daru to, ko man patīk darīt. Es teiktu, ka motivāciju vajag tad, ja tev ir sevi jāpiespiež darīt to, kas tev nepatīk. Man nepatīk šis jautājums, jo tas ir tāpat kā jautāt: “Kur tu rodi motivāciju ēst katru dienu?” Man patīk, un man gribas, tāpēc arī es to daru.

Tu esi pabeidzis Rīgas Valsts 1.ģimnāziju, divas reizes iesācis mācīties universitātē un tā arī neesi nevienu no tām absolvējis, un par savu karjeru sauc “YouTube” un videospēļu komentēšanu, respektīvi, ej pretēji sabiedrībā pieņemtajiem standartiem. Cik svarīga tev ir izglītība? 

Vissvarīgākā. Es vienkārši neuzskatu, ka tās zināšanas, ko es meklēju, es varu iegūt skolas solā. Arī pirmās ģimnāzijas laikā man bija šāda sajūta, jo es zinu, kas mani interesē, un to arī es pats pētu. Tāpat kā ar satura veidošanu, man vajag, lai mani interesētu tas, ko es daru. Man nevajag motivāciju, lai radītu saturu, man nevajag motivāciju, lai mācītos, pētītu un lasītu par to, kas mani interesē, jo es to gribu darīt. Tāpēc es nespiežu sevi strādāt nine to five (no deviņiem līdz pieciem – aut.piez.) darbu, jo vienreiz vasarā es pamēģināju strādāt pastā un uzreiz sapratu, ka es to nevēlos darīt. Es pamēģināju aiziet uz divām universitātēm, un sapratu, ka man tas riebjas un nav vajadzīgs. Mana pārliecība ir, ka es nespiedīšu sevi darīt lietas, ko es negribu tikai tāpēc, ka sabiedrība uzskata, ka tas ir jādara.

Vai, tavuprāt, mūsdienās augstākā izglītība vēl ir aktuāls koncepts?

Ja tas, ko tu gribi darīt ar savu dzīvi, ir pabeigt skolu, universitāti, dabūt stabilu darbu, tad, jā, universitātes diploms tev noteikti palīdz strādāt “zem kāda” kādā kompānijā. Tur tas ir aktuāli. Vienkārši es nekad neesmu gribējis strādāt kādam citam. Ja es savā uzņēmumā gribētu pieņemt kādu no diviem kandidātiem, un viņi pārāk neatšķirtos viens no otra, man vajadzētu tikai to, lai viņi padara konkrētu darbu, piemēram, nosūta e-pastus, tad es pieņemtu darbā to, kam ir augstākā izglītība. Vienmēr! Jo viņš ir vairāk par to iemācījies.

Kādas ir tavas ambīcijas nākotnei?

Es neteiktu, ka man ir. Es esmu ļoti ambiciozs, bet man nav konkrēts mērķis, jo es esmu mainīgs cilvēks. Es tev varētu pateikt savus mērķus tagad, bet parasti neplānoju neko tālāk par trīs mēnešiem, jo es zinu, ka tas mērķis, kāds man bija iepriekš, tagad man liekas stulbs. Es visvairāk nožēlotu, ja nebūtu sekojis tam, ko es tajā brīdī gribu darīt. Man šķiet, ka ir ļoti daudz cilvēki, un tas nav domāts kā pārmetums, kuri grib darīt vienu, bet strādā vienā un tajā pašā darbā 15 gadus, ģimenē viss ir normāli, bet ne pārāk labi, un viņi nesasniedz to, ko viņi grib, jo ir komfortablāk neko nedarīt un viss nav tik slikti, lai kaut ko mainītu, tāpēc viņi gaida brīdi, kad notiks kaut kas slikts, lai varētu saņemties kaut ko mainīt, bet patiesībā viņi varētu negaidīt un jau tagad darīt to, ko viņi grib. Tas nenozīmē, ka ir jābūt egoistiskam, bet ir jāizzina sevi, jāsaprot, ko gribi, un nedrīkst melot sev, ka nē, nē, tā nav. Galvenais jautājums, ko es sev vienmēr uzdodu, ir: “Ko es gribu darīt tagad, šajā momentā?” Un, tā kā tu vienmēr dzīvo tikai šajā momentā, tu zini, ka esi izdarījis visu, ko gribēji. Es gribu komentēt “Counter Strike 2” major, jo tas ir vislielākais notikums spēlē, ko es komentēju, un to komentē vislabākie, turklāt tajā, kas mani interesē, es vienmēr gribu būt vislabākais, kas nozīmē, ka es gribu darīt to, ko dara vislabākie, taču, ja man kādreiz apniks komentēt, šis mērķis pazudīs.

Vai tu piekrīti, ka esi sava ceļa gājējs?

Jā, vienmēr.

Tad, kā cilvēks, kurš vienmēr ir bijis sava ceļa gājējs, ko tu gribētu pateikt pasaulei?

Seko savai sirdij, seko tam, ko tu gribi. Nevis egoistiskā veidā, bet zini, kas tu esi, un ej pēc tā, ko tu gribi. Tev nav jāiet uz universitāti tikai tāpēc, ka tavi vecāki to grib, tev nav jāstrādā darbā, kas tev nepatīk, tikai tāpēc, ka, “kā tad es samaksāšu par dzīvokli?”. Vienmēr var atrast risinājumu, bet man šķiet, ka tu nekad nebūsi laimīgs, darot to, ko tev nepatīk darīt. Cilvēki vienmēr izdomā, ka notiks tas un tas, tad es būšu laimīgs. Kā būtu, ja tu būtu laimīgs tagad? Tā laime tajā brīdī rodas no tā, ka tu atrodies tur, kur tu gribi atrasties, un dari to, ko gribi darīt. Ja tu vienmēr dari to, ko tu konkrētajā brīdī gribi darīt, tu nekad nevari būt nelaimīgs.