Antras Cilinskas filmu kontā ir vismaz 40 filmas, pie kurām tiks pievienotas arī šobrīd topošā Jelgava 94 pēc Jāņa Joņeva romāna ar tāda paša nosaukuma motīviem un filma par Imantu Tilleru, kas uz ekrāniem nonāks 5. jūlijā. Cilinska ir Jura Podnieka studijas vadītāja, režisore, producente, montāžas režisore un lektore Kultūras Akadēmijā. Pēc sarunas ar viņu jutos iedvesmota. Cilinska atklāj pārsteidzošo Jelgavas 94 filmēšanas posma garumu un dalās pārdomās par profesijas jeb sirds lietas izvēli.
Ieva Ozoliņa: Kā Jūs īsti sevi dēvējat – producente, režisore, direktore, lektore vai kā citādāk?
Antra Cilinska: Es laikam esmu no tiem cilvēku tipiem, kuri iesaistās, vai nu par daudz vai par maz. Man šķiet, jo man vairāk nākas darīt, jo es vairāk arī izdaru. Bet brīžiem no tā ciešu, jo visas lietas sakrājas. Es sevi redzu kā režisori un pēdējā laikā vairāk kā producenti. Režisēšana vairāk ir tāds mīļdarbiņš. Lektores darbā man patīk kontakts ar jauniešu auditoriju. Un studijas vadītāja šķiet apvieno visas pārējās lietas kopā, bet bizness ir bizness un par to ir jādomā. Tas viss, protams, paņem laiku un enerģiju, bet, kā es saku, darbs dara darītāju.
IO: Kādi ir Jūsu pienākumi ikdienā Jura Podnieka studijā, Latvijas Kultūras akadēmijā un pārējos projektos?
AC: Kultūras akadēmijā es esmu docente. Pārsvarā mans lauks ir producēšana, mazliet arī montāža, kas ir ļoti lielais sirds darbs. Kino jomā tā ir ļoti būtiska daļa. Tas ir pēdējais bastions, kurā tu vari kaut ko izmainīt, uzlabot, pārvērst un dažreiz arī sabojāt (smejas). Tādi gadījumi arī ir bijuši. Manuprāt, montāžā materiāls tiek izmīcīts tādā formā, kā to redz skatītājs. Mērķis ir panākt to labāko rezultātu. Principā montāža ir domāšana. Tas ir kā risināt krustvārdu mīklu. It sevišķi dokumentālajā kino, pirms neizmēģini miljons variantus, tu neatrodi labāko.
Mans pienākums, vadot studiju, ir rūpēties, lai šis organisms ietu uz priekšu un varētu pastāvēt. Tas, ka ir studija ar tehnisko bāzi apakšā, par ko mēs esam pastāvējuši no paša sākuma, dod iespēju brīžiem darīt kaut ko vairāk. Paveras iespējas kādu atbalstīt, un tas priecē. Pēdējā laikā mēs esam vairāk koncentrējušies uz filmu pēcapstrādi – skaņas apstrāde, montāža un krāsu apstrāde. Vēl viens virziens ir projektu attīstīšana. Faktiski tev visu laiku ir jāspēj ģenerēt idejas.
IO: Kurš no šiem pienākumiem ir sirdij vistuvākais?
AC: Grūti teikt. Man šķiet, ka vēl nopietnāk vajadzētu piestrādāt pie projektu attīstīšanu. Tas ir ieguldījums nākotnē un arī izaicinājums, jo no idejas ir jātiek līdz projekta realizēšanai. Tad tas vilciens ir palaists un sākas filmēšana. Beigās projekts ir arī jānoapaļo pirms tas nonāk uz ekrāna. Varbūt tas ir smags posms, bet atkal man tuvs, jo pieslēdzas montāža. Un es jūtu, ka ar montāžu varu palīdzēt arī citiem jauniem režisoriem, ar kuriem mēs sastrādājamies. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka jebkurš darbs, kas tiek veidots studijā, ir kopējs komandas darbs. Tas kā viss notiek līdz filmas nonākšanai uz ekrāna, ir mūsu iekšējā sadarbošanās, kas, manuprāt, ir tas skaistākais.
IO: Kādēļ izvēlējāties studēt angļu valodas un literatūras nodaļā Latvijas Universitātē?
AC: Es to izvēlējos, jo zināju, ka tur tikšu, man tīri labi padevās angļu valoda (smejas). Es mācījos tagadējā Humanitārajā vidusskolā, tā bija 50. vidusskola ar angļu valodas novirzienu. Es biju nolēmusi iestāties vakara nodaļā, lai varētu strādāt kino studijā. Tas bija tāds kompromiss starp manu vēlmi un vecāku mieru (smejas), jo kaut kā mamma nepieļāva šo ideju, ka es uzreiz varētu nestudēt. Ar laiku domāju, ka stāšos Maskavā Kinematogrāfijas institūtā. Lai tur tiktu, bija nepieciešama iepriekšēja pieredze industrijā. Bet es nokļuvu montāžā, un tā mani kaut kā paņēma, par ko es esmu priecīga un pateicīga. Universitāti es pabeidzu. Mani kolēģi par to bija pārsteigti, jo strādāt montāžā un mācīties vakara nodaļā, ir principā divas nesavienojamas lietas. To es uzskatu par vienu no saviem varoņdarbiem.
IO: Kad sākās Jūsu kaislība pret kino?
AC: Es neatceros, no kā tieši tas impulss nāca, bet es sāku vienkārši interesēties tieši par dokumentālo kino. Jūrmalā Dubultos bija kinoteātris Vētra un trešdienās tur bija dokumentālā kino vakari, tikšanās ar dažādiem režisoriem. Jaunie daudzsološie režisori – Juris Podnieks, Andris Lapiņš un Ansis Epners – demonstrēja savas filmas, un es atceros to sajūtu, to pēcgaršu pēc tām tikšanās reizēm. Man toreiz šie jaunie režisori šķita tā kā tādi dumpinieki. Tās bija 70. gadu beigas, manuprāt, ļoti pelēks padomju laiks. Taču šo jauno režisoru filmās bija jūtams protests. Un mani kā jaunu cilvēku šis protests ļoti uzrunāja.
IO: Jums ir tik plašs veidoto filmu klāsts. Kāda ir sajūta esot visu šo darbu radītājai?
AC: Sajūta ir lieliska, jo nav divu vienādu filmu. Katru filmu tu vienmēr sāc no nulles. Tu izzini un izdzīvo kaut kādas dzīves to filmu veidojot. Tas ir liels pienesums, jo tu padziļināti kaut ko esi izpratis un nonācis pie secinājumiem. Tas ir darbs ar sevi, tu atrodi savu vietu attiecībā pret šo tēmu un cilvēkiem. Ja es darītu ko citu, tad tik daudz cilvēku nebūtu satikusi un bijusi tik ļoti daudz dažādās vietās un pasākumos. Sajūta ir laba, angliski ir tāds teiciens practise makes perfect. Jo tu vairāk dari, jo gudrāks tu kļūsti.
IO: Vai nav bijusi doma šo pieredzi apkopot grāmatā?
AC: Ir bijušas tādas domas, bet jautājums ir kad (smejas). Es pat gribētu un man šķiet, ka arī vajadzētu, kaut vai tāpēc, ka šī pieredze tomēr ir interesanta. Es vēlos izkāpt no tā skrejošā vilciena uz kādu brītiņu, pasēdēt kādā stacijas kafejnīcā, bet tas vilciens vienkārši traucās tādā ātrumā. Tad vienkārši jāgaida, kad tā pietura būs (smejas).
Es atceros, kad vēl Juris Podnieks bija dzīvs, 90. gadu sākumā viņš teica, ka viņam ir strēlnieku filmas materiāli, sarakstītas audio versijas un lentes, to visu vajadzētu atšifrēt un sataisīt. Un vienmēr aizbildinājāmies ar garajiem ziemas vakariem. Un tā joprojām tie vakari, kad nav ko darīt, nav iestājušies.
IO: Kā bija sadarboties ar režisoru Juri Podnieku?
AC: Sadarbība bija ļoti laba un radoša. Es viennozīmīgi varu saukt viņu par skolotāju, bet ne tāpēc, ka viņš man teica “ir jādara tā”, tieši tāpēc, ka
viņš no manis prasīja, lai es būtu tas cilvēks, ar kuru viņš var rast risinājumus. Viņš man lika domāt. Viņš iemācīja to, ka montāža ir ļoti nopietns darbs, un, ka ar tās palīdzību var izdarīt ļoti daudz.
Mūsu partnerība montāžā bija vienkārši lieliska. Ja bija domstarpības un vienam patika tā un otram šitā, tad uzvarēja tas, kurš vienkārši pierādīja,
ka tā ir labāk. Uztaisi savu versiju, uztaisi manu versiju un tad redzēsim, kurš uzvarēs (smejas). Es esmu ļoti pateicīga, ka projekti, kurus mēs taisījām kopā, vēl joprojām ir manā dzīvē. Gan filma Vai viegli būt jaunam, gan filma Mēs un krustceļš. Tie ir lieli nospiedumi manā dzīvē. Un man ir prieks, ka šie projekti joprojām dzīvo vēl Latvijas simtgades kontekstā. Pat vakar no Anglijas saņēmu aicinājumu izrādīt filmu. Juris Podnieks bija no tiem cilvēkiem, kurš bija uz zemes īstajā laikā un vietā, darot īstās lietas. Tāpēc es esmu ļoti priecīga, ka es kaut kādā veidā nokļuvu viņa komandā un piedalījos to darbu veidošanā. Es domāju, ka šī sadarbība varēja vēl lieliski turpināties, bet kā ir, tā ir.
IO: Kādēļ atkārtoti tika meklēts galvenais aktieris filmai Jelgava 94?
AC: Notika nelaimes gadījums, un galvenais varonis ieguva kājas traumu, kas aiz sevis aizvilka veselu virkni ar citām problēmām. Mēs diemžēl bijām spiesti mainīt filmas varoni, kas nemaz nebija viegls lēmums. Es ceru, ka Matīss tiks galā ar šo lietu, jo dzīvē visādi gadās, tāpēc mēs vienkārši vairāk nevarējām riskēt.
IO: Drīkst zināt, kurš ir jaunais varonis?
AC: Jā, tas ir Bruno Bitenieks no Teikas vidusskolas.
IO: Tad tagad būs intensīvāks filmēšanas posms?
AC: Jā, mēs vienā 30 dienu filmēšanas periodā uzsākam un nobeidzam filmēšanu, tas ir mūsu mērķis.
IO: Nobeidzat arī?
AC: Jā, filmēšana bija sadalīta divos posmos ziemā un tagad pavasarī. Mēs ziemā visu nepabeidzām. Un tagad turpinām. Līdz jūnijam mums viss ir jāuzfilmē.
IO: Ko no šīs filmas var sagaidīt?
AC: No šīs filmas vajag gaidīt interesantu stāstu par jaunību. Filma ir par iekšējo garu un vēlmi baudīt dzīvi izmēģinot. No vecāku un sabiedrības puses ne jau vienmēr ir tik slikti, kā tas liekas un ir jānopeļ. Vēlāk mēs redzam, ka ne visi tie, kuri ir bijuši ar krāsotiem matiem vai klausījušies skaļāk mūziku ir nolemti neveiksmēm. Šis ir pieaugšanas stāsts un es domāju, ka tas vienmēr uzrunā skatītāju, gan tos, kuri šobrīd pieaug, gan tos, kuri tam ir gājuši cauri un to spilgti atceras. Plus man šķiet, ka šis laiks 94. gads pats par sevi ir specifisks. Tas haoss, kas bija mūsu sabiedrībā. Mēs tikko bijām ieguvuši neatkarību, neviens nevarēja nodefinēt, kas tas ir. Vārdos tas varbūt skanēja labi, bet tajā praktiskajā dzīvē pēkšņi neuzkrita virsū brīvības kupols.
IO: Cik sarežģīts process ir atrast atbilstošo vidi un apģērbu?
AC: Sarežģīti tas ir un tajā pašā laikā arī nav. Nav jau tā, ka darbība norisinās 70. gados, bet vienalga mēs meklējam nostūrus, kas nav pārdzīvojuši eiro remontus. Protams, plastmasas logi ir visur (smejas). Ir lietas, ar ko mēs konstanti cīnāmies, bet mums ir palaimējies ar Jāņmuižas skolu un Lauksaimniecības universitātes ēku. Jelgavas vide ir filmēšanai, uz aci šķiet tā nekas, bet ir nostūri un kaktiņi, kas filmā ļoti labi noder.
IO: Kāda ir Jelgava 94 filmēšanas un aktieru komanda?
AC: Komanda ir fantastiska. Lieliska režisoru un producentu grupa. Operators Aigars Sērmukšs, mākslinieks Aivars Žukovskis un kostīmu māksliniece Aija Strazdiņa, arī rekvizitore Baiba Aizkalne piedalās filmā tieši tāpēc, ka viņi ir piedzīvojuši šo laiku. Šī izvēle arī ir ļoti svētīga un būtiska.
Jauniešu kolektīvs ir ļoti foršs. Filmā būs Andris Keišs, Guna Zariņa, kur nu bez viņiem kādā latviešu filmā (smejas), Māra Ķimele, arī Elīna Vaska. Ļoti lielu ieguldījumu veica arī scenārija autors Matīss Gricmanis pārrakstot, pārrakstot un pārrakstot scenāriju (smejas). Vakar režisors Jānis Ābele teica, ka nu vairs neko nevar izmest ārā, ka scenārijā viss ir kā viens vesels. Jātur īkšķi, lai nekas nenotiek un lai mēs varētu uzfilmēt. Līdz gada beigām ir plānots pabeigt montāžu. Un tad filma būs uz ekrāniem 2019. gadā. Grūti vēl precīzi pateikt vai paspēsim pavasarī vai tikai rudenī.
Antra Cilinska otrā no kreisās, Attēls no Jura Podnieka studijas arhīva
IO: Vai Jums ir nācies ziedot savas karjeras dēļ?
AC: Jā, protams, mana ģimene un mājinieki vienmēr ir cietuši no tā (smejas). Es nezinu vai karjeras, bet darba, kas ir jāizdara. Es esmu laukos aizlaidusi nezālēs dobes un neesmu iesējusi kaut ko, ko vajag, laikā. Noteikti ir lietas, ko es būtu varējusi darīt citādāk. Būtu varējusi izlasīt grāmatas, ja man būt vairāk laika.
IO: Uzrakstīt grāmatu.
AC: Uzrakstīt grāmatu, jā. Bet tu jau nekad nezini, kas ir pareizāk. Ja tev šķiet, ka tā ir, tad vajag sekot savi intuīcijai.
IO: Cik svarīgs iedvesmas avots Jums ir personības?
AC: Es nedomāju, ka tikai personības, bet cilvēki vispār. Mani iedvesmo un bagātina dažādas tikšanās. Tik pat labi var sildīt arī tas, ka es skatos skaistā ainavā – saulrietā, upē, jūrā. Vai arī varu apēst ļoti garšīgu ēdienu, kuram ir brīnišķīga pēcgarša. Japāniski pēcgarša ir umami. Un šis umami ir pēc visām lietām, kas uzrunā un atstāj kaut kādu iespaidu. Tas tevi bagātina, un tu ej uz priekšu tāds labāks, foršāks, pilnīgāks (smejas), saldāks.
IO: Kādi ir Jūsu plāni šim gadam?
AC: Šim gadam plāni ir traki. Mums iznāca filma Apgāztā mēneszīme, kura vēl jāpalaiž starptautiskā apritē. Tad ir filma Gribētos būt aplim. Tālāk Jelgava 94 filmēšana. Jāpaspēj arī pabeigt filma par Imantu Milleru, pirmizrāde ir 5. jūlijā. Ir vēl viens scenārijs, viens projekts attīstīšanā – spēlfilma kopā ar Ivo Briedi. Ir ko darīt (smejas).
IO: Man šķiet saskaitīju piecas vai četras filmas.
AC: Jā, jā (smejas). Es atceros, kā kaut kādā martā es redzēju sevi jau jūlijā. Tā kā ar lauku darbiem šopavasar būs grūti.
IO: Stādi paliks neiestādīti.
AC: Netiks atkal iestādīti, jā (smejas). Bet es mēģinu iesaistīt arī ģimenes locekļus, lai arī tie darbi iet uz priekšu.
IO: Varbūt jums ir kaut kas, ko piebilst, ko gribat pateikt?
AC: Ja neskaita to stresu un steigu, tad tā trakākā ir dzīšanās pēc naudas (smejas), lai finansētu projektus. Es domāju, ka tas mūsu valstī ir ļoti grūts un sarežģīts jautājums, jo finansējums ir vienkārši neadekvāts pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ. Mēs redzam, kāda ir cilvēku attieksme un kā cilvēkus uzrunā latviešu filmas, kad viņas ir saprotamā daudzumā – četras piecas filmas gadā. Pie tā mēs arī varētu palikt. Tas nav arī simtos miljonos rēķināts. Ir grūti ierakstīties starptautiskajās norisēs, jo tu saproti, ka uzreiz saņem to mazumiņa birku. Un skatītājs jau nav muļķis, skatītājs saprot. Viņš skatās gan Eiropas, gan amerikāņu filmas.
Varu teikt, ka es esmu laimīgs cilvēks, jo daru to, kas man patīk un padodas. Esmu uzdevusi sev šo jautājumu, vai tiešām nav nekā cita, labāka, ko darīt šai pasaulē (smejas). Es pat nevaru iedomāties kaut ko citu. Tas parasti ir krīzes brīžos, kad visa kā ir par daudz vai tieši par maz. Tad ir jāatceras, kāpēc tu šo projektu uzsāki.
Autore: Ieva Ozoliņa