Oktobrī nometnes “Young Media Sharks” ietvaros bija iespēja klausīties interviju ar Tomu Grēviņu, kā arī viņam uzdot sev interesējošos jautājumus.

Toms Grēviņš ir Latvijā plaši atpazīstams dīdžejs, kā arī radio un televīzijas raidījumu vadītājs. Pašlaik viņš kanālā LTV1 vada televīzijas raidījumu “Gudrs, vēl gudrāks” un Radio 5 vada savu programmu “Pieci rīti”. Toms Grēviņš ir labdarības akcijas “Dod Pieci” idejas autors un dalībnieks.

Kāda bija tava pirmā doma, kad šorīt pamodies?

Rīta lietas ir pietiekami tehniskas, kad vēl esmu mājās un ar kabatas lukturīti mēģinu atrast visu, kas nepieciešams. Tur neeksistē tāda liela improvizācija vai aizdomāšanās par dzīves jēgu. Es ceļos 4.30 katru rītu.

Kas taviem vārdiem ir radio?

Radio ir mediju produkts, kura klausīšanās laikā paralēli nodarboties ar citām lietām, visbiežāk braukt automašīnā. Manuprāt, jau kādus 50 gadus nav iespējama situācija, kad cilvēki sēž ap radio un vienkārši klausās. Protams, ir izņēmumi, piemēram, politiskas situācijas, kad cilvēkiem ir ļoti svarīgi būt blakus radio. Tā bija, piemēram, Latvijas neatkarības iegūšanas un atmodas laikā, kad jaunumus cilvēki uzzināja tieši no radio.

Kā tu sevi ikdienā dēvē – kas ir Toms Grēviņš?

Toms Grēviņš nesen dabūja jaunu amatu. Tagad viņš ir “Pieci.lv” radošais direktors. Man šis formulējums ļoti patīk, angliski tas skan vēl labāk “Creative director”, kas tikpat labi var būt arī radošais režisors, kuram ir iespēja izdomāt jaunas lietas. Arvien biežāk es vadu dažādas online konferences vai diskusijas.

Bet tava sirds vēl joprojām pieder radio…

Mana sirds pieder mūzikai. Radio šogad arī ir piedzīvojis lielas pārmaiņas, par kurām nejūtos priecīgs. Tā ir noticis visā pasaulē. Reiz, vadot vienu konferenci, arī sapratu – ne visi mediji ir cietuši vienādi – radio ir cietis krietni vairāk nekā televīzija un internets. Šis ir tāds pārdomu laiks par to, kā mums tālāk būt un kā eksistēt. Tādos krīzes mirkļos radošumam, tam, kas man patīk, nav īsti laika, jo ir stress par to, kā saglabāt to, kas pirms tam uzbūvēts.

Kāpēc, tavuprāt, tieši radio ir cietis vairāk nekā televīzija?

Tāpēc, ka cilvēki no rītiem vairs neatradās automašīnās. Radio cieta arī no reklāmu trūkuma, nevarēja vairs jebkādā veidā attīstīties. Visai radio industrijai kopīgi jāpiestrādā pie radošas idejas, kā radio ieviest atpakaļ dzīvojamās istabās. Šogad esam pazaudējuši to auditoriju, kas neatrodas automašīnās, izņemot dažus radio superfanus. Ja cilvēki guļ, viņi nedzird mūsu rīta raidījumus – jādomā, kā viņus uzrunāt. Mūsu gadījumā tas bija podkāsts, kur sākām piedāvāt pilnīgi visu raidījumu ar izgrieztām dziesmām. Paliekot mājās, esam izņemti no sava ikdienas plāna – vairs nevedam bērnus uz skolu, nebraucam sabiedriskajā transportā. Es esmu viens no cilvēkiem, kuri ceļā uz darbu neklausās mūziku. Mūzika man ir nepieciešama citos mirkļos, bet no rīta man nepieciešams, lai kāds ar mani runā. Tā ir tā rīta radio specifika un viena radio formula, kas ir bijusi visos laikos un ir aktuāla arī šodien, proti, ja tu uzvari rītu, tad uzvari arī visu dienu. Ja radio ir bijusi spēcīga rīta pārraide, nav tā, ka pēc tam šo kanālu neviens vairs neklausās. Tā pasaulē vēl nekad nav novērots.

Jā, mēs runājam par to, kā ir tagad, bet kā bija tad? Ar ko Toms Grēviņš sāka? Kur sākās tā maģija, tā mīlestība pret radio?

Mīlestība pret mūziku sākas dziļi bērnībā. Tas atkarīgs no tā, kādu mūziku klausās vecāki. Mani vecāki bija teātra cilvēki. Es paaudžu paaudzēs nāku no ar teātri saistītiem cilvēkiem. Teātris man bija ļoti tuvs, līdz ar to arī opera un balets. Līdz astoņu vai deviņu gadu vecumam man vistuvākā bija opermūzika. Pirmos gadus gāju Rīgas Doma skolā (tajā laikā Emīla Dārziņa mūzikas skolā), jo, tā kā mani uzrunāja operas, vēlējos būt operdziedātājs. Operas man, kā jau puikam, patika tāpēc, ka tur ir traģiski sižeti. Tas bija interesanti, tajā brīdī tā man šķita ļoti saprotama mūzika. Arī šobrīd, it sevišķi klausoties klasiskās itāļu operas, man ir skaidrs, kas tur notiek. Atceros, ka tad, kad ciemos pie vecāku draugiem, kam bija pusaudži, man priekšā uzlika heavy metal, kas man likās kaut kas nedabisks, nepieņemams. 12 gadu vecumā, pirmo reizi dzirdot “The Prodigy” vai džezu, man bija līdzīga sajūta. Man nebija izveidojusies sistēma, kā novērtēt to, kur viss šķietami ir acīmredzamā haosā. Vēlāk, kā jau astoņdesmito gadu bērns, tiku klāt MTV un sapratu, ka tas mani interesē. Tomēr apzinājos, kāds dienas režīms ir televīzijā, sapratu, ka cilvēki redz TV personības un rāda uz viņām ar pirkstiem. Tad izdomāju, ka MTV vīdžejs ir diezgan laba profesija, jo var darīt to pašu, ko televīzijā, var radīt dzīvumu, bet tajā pašā laikā var palikt neredzams. Doma, ka sēžu vienā telpā ar daudziem kompaktdiskiem un pa vidu runāju, bet mani neviens neredz, likās ļoti vilinoša. Kad mamma zvanīja un prasīja, vai spēlēju klavieres, jokojos, ka spēlēju plates. Tajā laikā pat prātā neienāca, ka tā var kļūt par profesiju. Tālāk, protams, daudz ko noteica tīņu mūzika, bet es sapratu, ka labākais ir tas, kas ir mans un ko pārējie nezina. Vispār tas laiks bija citāds – cilvēki ļoti daudz klausījās radio, lai vispār uzzinātu, ka ir jauna mūzika, nevarējām jebkuru dziesmu dabūt rokas stiepiena attālumā. Tajā brīdī man likās, ka būtu forši, ja man būtu kaut kādas savas lietas. Piemēram, man patika Toms Veits, kurš dziedāja tik zemā balsī kā neviens cits. Sākotnējais pusaudža protestu laiks, ka varētu klausīties kaut ko citu, tā arī parādījās. Vēlāk man ļoti patika Bjorka. 1996.gadā Bjorka spēlēja Mežaparkā, toreiz man bija ļoti laba iespēja piedalīties mazajā festivālā “Rock summer”. Fakts, ka 14 gadu vecumā redzēju savu mīļāko mūziķi dzīvajā, droši vien ir visvairāk vainojams pie tā, ka nolēmu savu dzīvi saistīt ar mūziku. Sajūtas, kas mani pārņēma pēc koncerta, bija neaprakstāmas, tas bija liels notikums, jau tajā laikā katrā ārzemju žurnālā skatījos informāciju par mūzikas festivāliem, kuros vienā festivālā piedalījās 50 zināmas grupas. Sapratu, ka kaut kas būs jādara, lai līdz tādam līmenim nonāktu arī Latvijā. Radio karjera profesionāli sākās 20 gadu vecumā. Pirms tam caur skolas draugu iefiltrējos Radio Skonto bērnu pārraidē. Tā bija pirmā iziešana radio ēterā, tad bija vēl vairāki mēģinājumi kaut ko padarīt 14 un 15 gadu vecumā. Tā kā nebija platformas, kur jaunietis var ilgi noturēties, kā arī bija problēmas ar mācībām, uz pāris gadiem šis sapnis izdzisa. Par laimi, man gadījās forši, vecāki draugi, kuri iedrošināja un palīdzēja būvēt pasauli uz pilnīgi jauniem pamatiem, tomēr radio un mūzika atgriezās – kļuvu par mūzikas žurnālistu. Joprojām Latvijā ikviens jaunietis, kurš izdomātu, ka grib rakstīt par mūziku, būtu slavens pusgada laikā, jo tādu jauniešu Latvijā vienmēr ir tikai 2 vai 3. Tā niša Latvijā vienmēr ir bijusi brīva. Es sāku rakstīt, publicējos principā visur: tīņu žurnālā “Sīrups”, “Dienā”, “Mūzikas saulē”, pirmajos portālos. Tad studēju kino, kas man arī bija liela aizraušanās. Likās, ka būtu loģiski iet kino virzienā, taču mūzikas žurnālistika mani ātri aizveda atpakaļ pie radio. 2002.gada vasarā beidzu dzīvot pie vecākiem, pirmo reizi aizbraucu uz Glastonberiju. Beidzot tiku līdz lielam mūzikas festivālam, pēc mēneša sāku testus Radio SWH. Pēc gada droši varēju teikt, ka mana dzīve vairs nebija tāda kā iepriekš, jo Radio SWH bija tā laika pārliecinošs līderis. Ja sāka savu karjeru tur, nekas cits vairs nebija nepieciešams – tas bija tāds leiputrijas laiks, nekā netrūka. Arī dzīvā dīdžejošana manā dzīvē ienāca vēlāk.

Vai iespējas tavā dzīvē nāca viegli, vai vienmēr nācās pacīnīties un iet, un klauvēt, un prasīt prakses vietas?

Es neesmu cilvēks, kurš klauvē. Vienīgi līdz 18 gadu vecumam izmantoju katru iespēju, kas nāca, šo iespēju tolaik nebija daudz. Tajā laikā nebija “Young Media Sharks”, viss bija jauns. Baltijas valstīs šī bija unikāla iespēja 21 gada vecumā darīt to, ko nekad rietumos nedarītu līdz 30 gadu vecumam pieredzes dēļ. Šeit pieredze sāka datēties 90tajos gados, tā bija moderna lieta. Es biju viens no tiem, kas postulēja to, ka pacelsim acis un paskatīsimies tālāk. Visi lielie radio dīdžeji, piemēram, Fredis, radio ēterā uzvedās tāpat kā diskotēkās. Visi pārējie uzskatīja, ka jārīkojas tieši tāpat. Gadu pirms manis Egons Reiters sāka ieviest pilnīgi jaunas vēsmas, bet tas, kā Egons ņēmās tajā brīdī, kad aizgāju uz Radio SWH, deva man drošību, ka nav jāuzvedas tāpat. Es guvu spēku saprast, ka varu darīt to, kas man pašam patīk un ko esmu izdzirdējis citur. Visu saistībā ar mūziku un radio apguvu, pateicoties satelītam, ar kuru varēju uztvert Eiropas un ASV radiostacijas. Ļoti daudzus gadus pavadīju mājās, klausoties radio un maz komunicējot ar vienaudžiem. Tas iedeva ļoti daudz labu ideju, ko un kā darīt.

Vai mūsdienās vecumam ir nozīme? Ko tagad var darīt jaunieši, ja viņiem interesē radio un mūzika?

Pieci.lv ir atsevišķa programma, kurai ir uzņemšana divreiz gadā. Aizvien vairāk pievērsīsim uzmanību tieši jauniem talantiem, kuri vēlas izpausties šajā platformā. Pieci.lv ir prakses iespēja jebkuram, kurš vēlas izpausties. Es uzskatu, ka ir jēga darboties ar cilvēkiem, kuri ir vecumā līdz 19 gadiem. Neesmu redzējis nevienu gadījumu, kurā kāds trīsdesmitgadnieks pēkšņi kļūtu par spožu radio personību. Bieži jaunieši nobīstas no pieraduma pie kādas konkrētas radiostacijas un domas, ka viss, kas saistās ar radio, prasa ļoti daudz laika. Dzīvojot šajā ļoti ātrajā laikmetā, ir grūti pierast, ka gan klausītāju mīlestība, gan augļi nāk lēnām.

Ko darīt vidusskolas vecumā, lai praktizētos, lai iegūtu iespēju nonākt radio ēterā?

Sākumā man mājās bija kasešu atskaņotājs, kurā vienlaicīgi varēju spēlēt 2 kasetes, vēlāk – 2 kompaktdisku atskaņotāji. Mūsdienās es mājās uzliktu profesionālāku programatūru, kas simulē reālu radiostaciju un kaut vai 5 cilvēkiem raidītu radio pa taisno, nevis ākstītos viens pats mājās. Mājās var uzbūvēt mazu radio staciju pa 120 eiro. Kā radio signāla devējs var kalpot dators. Var taisīt podkāstu vai mūzikas pārraidi. Nav jēgas iet uz dīdžejošanas vai mūzikas producēšanas nodarbībām, jo vislabākā prakse ir visu darīt pašam. Nevienam dīdžejam neviens nav mācījis savienot 2 dziesmu ritmus. Jāskatās uz video redzamo dīdžeju rokām, nekas cits nav jāzina. Ir jātrenē spēja ļoti ātri pielāgot to, ko dari, priekšā esošajiem cilvēkiem. Nedomāju, ka kāds var iemācīt to, ko es daru. Jā, var strādāt, var dot padomus, var paātrināt procesu, bet to nevar iemācīt. Ja ir dzirksts, tu vari to darīt, mazā valstī, mazā tirgū tas ir ļoti ātri iespējams.

Kādas mūsdienās ir atšķirības starp televīziju, radio un rakstošajiem medijiem?

Es nevaru iztēloties, ka varētu uzrasties jauns rakstošais medijs, kas varētu piesaistīt uzmanību, jo tie portāli un pāris preses izdevumi, kas izdzīvos, ir sadalījuši savu tirgu. Cilvēkiem neinteresē mūzika, tādēļ Latvijā pilnībā pietiek ar pāris mūzikas žurnālistiem. Cilvēkiem ir saistoši festivāli un koncerti vecumā no 20-25gadiem, pēc tam viņi turpina klausīties to pašu. Reti kurš profesionālu iemeslu dēļ seko līdzi jaunumiem mūzikā. Raksti par mūziku iegūst 10 reizes mazāk klikšķu nekā, piemēram, par kulināriju vai bērnu audzināšanu. Arī radio masas nevēlas dzirdēt jauniešu domas par mūziku. Katram jāatrod tas, ar ko var ieinteresēt klausītājus. Cilvēkus interesē plejlistes, bet viņiem nav lielas sajēgas par to, kas tajās iekšā. Televīzija ir apbrīnojami labi izķepurojusies šajā laikā, taču ir pamats uztraukties, par to, cik ilgi cilvēki vēl patērēs lineārus medijus – medijus, kurus patērē noteiktā laikā. 2020.gads visā pasaulē, Latviju ieskaitot, ir ienesis daudz pārmaiņu, ir mainījušies cilvēku digitālie paradumi. Radio studijā man patīk labāk nekā televīzijā, jo tur nav jāgrimējas, tur es jūtos komfortabli.

Ja tev sanāk rakstīt, tad ej un raksti, vēl kāds to lasa. Ja tev patīk radio, kāds vēl to klausās un cilvēki tevi liks mierā, vismaz, kamēr viņi neuzzinās visu par tevi.

Kādas ir tavas lielākās bažas par to, ko jaunieši dara medijos?

Bažu man nav. Pēdējos astoņus gadus esmu strādājis kopā ar cilvēkiem, kuriem ir ļoti maza pieredze. Kopā esam izveidojuši veselu zīmolu. Jaunā paaudze ir nesalīdzināmi darbspējīgāka nekā vecā paaudze. Labdarības maratonā “Dod Pieci” tas lielais darba apjoms, ko ir spējušas paveikt komandas, ar kurām esmu strādājis un kuru vidējais vecums ir 25, ir unikāls. Mani nedaudz uztrauc tas, ka vecajos medijos neko nevar izdarīt – jāizdomā veids, kā tos padarīt saistošākus un interesantākus. Tādā ziņā radio ir ļoti labās pozīcijās, jo mēs esam fleksibli, Covid laikā pat raidījām no mājām. Es vairāk uztrauktos par citām platformām. Galu galā visur ir svarīgs plāns, kā cilvēki par to uzzinās, kā pie sevis atvest auditoriju.

Kas tavā uztverē ir klausītājs? Kā iekarot klausītāju sirdis?

Klausītājs galvenokārt ir cilvēks pie stūres. Ir miljons dažādu veidu, kā iekarot viņu sirdis – galvenais, esi tas, kas tu esi! Man bija nepieciešami daudzi gadi, lai to dabūtu no sevis ārā. Pirmā reakcija, kad bija jāsāk runāt par sevi, bija doma ”Bet kas es tāds esmu? Vai kādam būs interesanti klausīties, ko es teikšu?” Bet tam ir jāpārkāpj pāri, it sevišķi rīta radio. Ja cilvēkiem kaut kas nepatīk, viņi pārslēdz nākamo radiostaciju. Līdz ar to jāpanāk, ka tieši tevi klausīties ir visinteresantāk.

Vai nav tāda situācija, kad šķiet, ka šeit kaut ko labi nepateici?

Katru dienu, bet esmu diezgan paškritisks. Rakstu var pārlasīt miljons reižu un izlabot visu, kas nepatīk. Radio – tas ir te un tagad. Sevis klausīšanās ir ļoti svarīga, lai vispār notiktu progresu. 2020.gadā ir ļoti grūti runāt uz progresu, Covid dēļ visi patstāvīgie klausītāji sacīja: “Mēs guļam, mēs jūs nedzirdam tajā laikā, jo vairs nav jāceļas.”

Kas ir tas, ko tu vēlies pateikt jauniešiem, kuriem interesē radio un kuri plāno strādāt radio?

Aiziet! Uz priekšu! Tas ir viss, ko varu jums pateikt. Bet tā ir pilnīgi ar jebkuru lietu. Ļoti bieži saskaramies ar to, ka nezinām, kas ir īstā lieta mūsu dzīvē. Bet vari darīt to, kas tevi aizrauj, to, ko esi gatavs darīt jebkurā laikā. “Dod Pieci” ir labs piemērs – tur var būt tikai tādi cilvēki, kas ir gatavi visu laiku būt ēterā, kuriem no tā nesākas panikas lēkmes. Protams, es arī esmu ļoti bieži saskāries ar gadījumiem, ka to vēlas cilvēki, kuriem tas nesanāk. Bet esmu saskāries arī ar gadījumiem, ka cilvēkiem nekas nesanāk, bet viņi turpina to darīt un pēc gada mēģina vēlreiz. Mediju vidē visu laiku ir jāpilnveidojas: jāapgūst jaunas zināšanas, jāklausās pieredzes stāsti, jāstrādā pēc iespējas starptautiskākos projektos – tas viss iedod kvalitāti un ticību tam, ko tu dari. Kad tu to dari dienu no dienas, ir grūti savu progresu saprast. Mediju vidē darbs nekad nav tikai 5 dienas nedēļā, līdz ar to arī dzīve pagarinās – ir kaut kas, kas nemainīgi dienu no dienas ved uz priekšu.

Dzīve nav īsa, dzīve ir gara, vienas dzīves laikā pat var pārkļūt no vienas personas citā.

Interviju apkopoja: Paula Sonita Deruma.

Raksta: Paula Sonita Deruma

Tagad, kad jāmācās attālināti, ikkatram no mums jādomā ne tikai par to, kā nopelnīt labākas atzīmes pārbaudes darbos, bet arī par to, kā pēc iespējas labāk apgūt mācību vielu, lai šis attālināto mācību periods neatstātu negatīvas sekas mūsu nākotnē. Tādēļ esmu izveidojusi savu iecienītāko izglītojošo interneta lapu un mobilo lietotņu TOP 10.

Interneta lapas un mobilās lietotnes, kurās saprotamā veidā izklāstīta mācību viela.

https://www.siic.lu.lv/resursi/dzm-materiali/ — > Izvēlētā klašu grupa un mācību priekšmets — > Vizuālie materiāli
Šī mājaslapa izcili palīdzēs, ja rodas neskaidrības par mācību vielu matemātikā, fizikā, bioloģijā un ķīmijā. Vietnē pieejamas dažādas prezentācijas par mācību tēmu, kurās apgūstamā viela parasti ir izskaidrota saprotamāk nekā mācību grāmatās.

https://www.fizmix.lv/
Šajā mājaslapā īsos tekstiņos, animācijās un infografikās vienkāršā, saprotamā valodā izskaidrotas visas fizikas tēmas. Pēc katra izglītojošā raksta izlasīšanas iespējams pārliecināties par to, cik labi tēma ir saprasta, atbildot uz vienu jautājumu par izlasīto.

Sadaļā “Formulas” iespējams ievadīt skolas fizikas uzdevuma nosacījumos minētos apzīmējumus un mērvienības, lai portāls piemeklētu piemērotākās formulas šī uzdevuma risināšanā. Skolēniem, kuriem ļoti interesē fizika, šajā portālā iespējams atrast dažādu ar fiziku saistītu mājās veicamu eksperimentu aprakstus, kā arī ar fiziku saistītus konkursus. Iespējams arī iesūtīt savus video.

Interneta lapas un bezmaksas mobilās lietotnes, kas palīdzēs konkrētu uzdevumu izpildē.

Uzmanību! Šīs interneta lapas iesaku izmantot tikai tad, kad pats esi centies saprast mājasdarbu, bet tas nav izdevies, vai arī tad, kad vēlies pārliecināties par sava risinājuma pareizību. Atceries, ka pēc attālināto mācību beigām būs jāatgriežas skolā, kur visi uzdevumi būs jāpilda bez viedtālruņa palīdzības.

https://www.webqc.org/balance.php
Šajā interneta vietnē iespējams pārliecināties ne tikai par to, vai ķīmiskā reakcija ir pareizi novienādota, bet arī par to, cik pareizi izpildīti molmasas, masas un molu aprēķinu uzdevumi.

https://hugo.lv/lv
hugo.lv ir vislabākais mašīntulkotājs, tas atsevišķus vārdus, frāzes un teikumus no krievu un angļu valodas uz latviešu valodu, kā arī no latviešu valodas uz krievu un angļu valodu iztulko kvalitatīvāk nekā tilde vai google translate.

https://spellcheck24.net/
Šajā interneta vietnē iespējams izlabot kļūdas paša rakstītā tekstā angļu un vācu valodā.

Photomath
Pēc algebras vai trigonometrijas piemēra noskenēšanas ar šo lietotni lietotnē parādās risinājuma gaita. Es šo aplikāciju iesaku izmantot nevis, lai ātrāk izpildītu matemātikas mājasdarbus, bet gan kā palīglīdzekli ļoti sarežģītu piemēru risināšanā tajos brīžos, kad pašam vairs nav ideju, kā piemēru rēķināt tālāk, bet ir vēlme labāk apgūt matemātiku. Aplikācijā pieejams arī zinātniskais kalkulators.

Vienību pārveidotājs
Šo universālo lietotni iespējams izmantot ne tikai kā palīglīdzekli fizikas uzdevumu, kuros jāpāriet uz citām mērvienībām, izpildē, bet arī dzīvē. Lietotnē pieejamas gan dažādas mūsdienās sastopamas, gan arī sen aizmirstas mērvienības. Tajā var aprēķināt arī nepieciešamo uzturvielu daudzumu. Aplikācijā ir arī kompass, līmeņrādis, apavu, apģērbu, cepuru un gredzenu izmēru tabula, periodiskā tabula, transportieris, datumu kalkulators, teksta rediģēšanas iespējas, kulinārijas mērvienību tabula, kā arī dažāda veida finanšu kalkulatori.

https://tezaurs.lv/
Šajā interneta vietnē iespējams pārbaudīt ne tikai latviešu valodas vārdu pareizrakstību, bet arī šo vārdu definīcijas, dzimti, skaitli, locījumu un deklināciju, kā arī katram vārdam piemeklēt atbilstošus sinonīmus un antonīmus, atrast frazeoloģismus, kuros šis vārds ietilpst.

Citi noderīgi ar mācību procesu saistīti resursi.

Duolingo
Ar šīs mobilās lietotnes palīdzību iespējams interesantā, atraktīvā veidā apgūt jaunas svešvalodas. Aplikācijā iespējams pildīt gan valodas lietojuma un gramatikas, gan lasīšanas, klausīšanās un izrunas trenēšanas uzdevumus. Labākus rezultātus iespējams sasniegt, jaunos vārdiņus un to tulkojumus izrakstot burtnīcā vai kladītē. Lai nezustu motivācija katru dienu svešvalodas apguvei veltīt vismaz 5 minūtes, aplikācija regulāri par sevi atgādina, kā arī tajā iespējams vērot savu progresu un reitingu salīdzinājumā ar citiem aplikācijas lietotājiem.

https://www.canva.com/
Šajā interneta vietnē iespējams attālināti pildīt grupu un pāru darbus – plakātus un prezentācijas pēc kopīgošanas iespējams taisīt visai grupai reizē (nav jātērē laiks dokumenta pārsūtīšanai grupas biedriem). Šajā vietnē pieejamas dažādas interesantas, stilīgas veidnes, kas plakāta vai prezentācijas veidošanu padara daudz interesantāku un vienkāršāku.

Intervē: Mariss Priekulis

Fotoattēli no personīgā arhīva

Ir saulaini dzestra sestdiena, un ierastajā Zoom platformā tiekos ar Dāvidu Vilhelmu Freidenfeldu. Pašlaik viņa karjerā aizrit otrā nedēļa darbā Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā. Taču viņa ceļš uz mediju nozari aizsākās jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem. Ar Dāvidu runāsim par darbošanos YouTube un Young Media Sharks, mācībām ārvalstīs un Latvijā, kā arī par atgriešanos Zaķusalā.

Sāksim ar pašlaik aktuālu jautājumu – kā vispasaules pandēmija ir izmainījusi Tavu ikdienas dzīvi?

Kā jau lielai sabiedrības daļai – tās ir tās lietas, kuras valdība ir noteikusi kā aizliegtas. Pie vecvecākiem tiek braukts ciemos ievērojami retāk, nav bijuši ģimenes saieti, nav notikušas lielas ballītes. Tās ir tās lietas, kuras visvairāk pietrūkst.

Pievērsīsimies Tavai Youtube karjerai. Kopumā šajā sociālajā tīklā esi redzams divos kanālos – “Trendīgs Latvijā” un kopā ar savu brāli Danielu – kanālā “Brālis TV”. Pastāsti, lūdzu, par to, kad un kā aizsākās jūsu ceļš jūtūbā?

Tā bija mana iniciatīva, jo brālis pret šo ideju bija diezgan vienaldzīgs, lai gan interese viņam bija. Pats sākums vēl pirms “Brālis TV”, kad man bija iespēja filmēties bērnu raidījumā “Kas te? Es te!” Latvijas Televīzijā. Tur es ieraudzīju televīzijas burvestību, tas ir kaut kas interesants, foršs. “Brālis TV” bija pirmā platforma, kur sākumā visi video tika filmēti ar telefonu. Es sāku mācīties, jo tas man ļoti interesēja. Kā man daudzi ir teikuši – “Brālis TV” ļoti piestāvēja tas, ka es nebiju pratis to darīt, ka video filmēti ar telefonu un montēti ar Windows Movie Maker. Es iemācījos filmēt, runāt kameras priekšā, iemācījos montēt, tas deva to pirmo atspērienu. Liels paldies visai ģimenei kas ļāva man izpausties, jo tas saturs stāsta par viņiem, es tikai to veidoju.

Vispopulārāko video kanālā “Trendīgs Latvijā” šobrīd ir noskatījušies 100 544 cilvēku. Kā tieši tev radās ideja par veiksmīgo video “Latvia second/Latvija ielūdz Trampu”?

Tobrīd, 2017. gada sākumā, Donalds Tramps bija ievēlēts par ASV prezidentu. Vairāku citu valstu sarunu šovi jau bija izveidojuši šāda koncepta videoklipus. Tajā laikā Latvijā vēl nebija attīstījusies vakara sarunu šovu sfēra, tādēļ iedomājos, ka šo uzdevumu varētu uzņemties es. No pirmās idejas brīža līdz videoklipa pilnīgai izveidei pagāja tikai 24 stundas – no trijiem pēcpusdienai, cauri naktij, līdz nākamajai dienai, kad videoklips tika publicēts. Adrenalīna līmenis bija augsts, video satura un joku idejas bira viena pēc otras, tādēļ video tika ātri un veiksmīgi pabeigts.

Kanāla saturu veidoja divi brāļi – Dāvids un Daniels – bet kādēļ Brālis TV?

Nebiju par šo nekad iedomājies (smejas)! Tas droši vien bija labskanīguma dēļ. Nekad nebija doma, ka tas domāts par vienu brāli. Bet šobrīd es vairs nezinu, ko šis nosaukums nozīmē, tam ir daudzas nozīmes. Šobrīd tas simbolizē ģimenes albumu vai piedzīvojumu arhīvu. Ja atsāktu publicēt, nozīme mainītos.

Kā Tu nonāci līdz intro teicienam – “Labrīt! Labdien! Labvakar!”?

Šo teicienu es esmu, manuprāt, no kāda aizguvis. Bet viens no tiem oriģinālajiem teicieniem, kas ir bijuši “Brālis TV”, ir “Ja Tu skaties “Brālis TV”, tad abonē un novērtē!”, vēl tādā ritmiņā, tā kā izdziedot. Tas bija pilnīgs mana brāļa izdomājums. Man tas sauklis patīk aizvien vairāk, jo šobrīd tas paliek vairāk edgy.

Kā uzzināju, tad ilgus gadus esi darbojies Young Media Sharks – kā Tu atradi ceļu uz šārkiem?

Darbojos “Brālis TV”, es tur izklaidējos, tas man deva platformu izpausties. Bija pusaudžu vecums, ar mammu biju pārvācies uz dzīvi Vācijā. 2016. gadā es pieteicos uz Young Media Sharks nometni Kuldīgā. Nometnei pieteicos no Vācijas un pieteikšanās veidlapā norādīju, ka esmu no šīs valsts. Sakarā ar to, ka tā bija starptautiska nometne, es domāju, ka, ja es norādīšu pieteikumā ārvalsti, man būtu lielākas iespējas iekļūt nometnē. Es nokļuvu nometnē, un tas bija profesionālās karjeras sākums.

Lielu savas dzīves daļu esi pavadījis ārzemēs, tādējādi bija nepieciešams mācīties tālmācībā – vai tā ir tik slikta, kā saka skolotāji?

Tālmācība ir tieši tik slikta vai laba, kā tu pats viņu padari. Manā gadījumā, kad es dzīvoju ārzemēs, es mācījos vietējā skolā. Problēma bija tad, kad es 17 gadu vecumā pieņēmu lēmumu atgriezties Latvijā. Vēl joprojām uzskatu, ka tas bija pareizs lēmums. Atgriešanās brīdī mācījos 11. klasē, bet es vēlējos turpināt mācības Latvijā 12. klasē. Piesakoties skolā, viņi pateica, ka derīgs ir 9. klases atestāts, kuru es ieguvu Latvijā. Tālmācībā bija iespēja uzsākt mācības Latvijā uzreiz. Nākamā pusotra gada laikā es izmācījos visu trīs gadu vielu, noķēru savus vienaudžus, draugus un pabeidzu vidusskolu ar viņiem kopā. Jā, nebija Ziemassvētku brīvlaika, bet viss tomēr izdevās.

Tagad sarunā pārcelsimies uz Zaķusalu, uz Latvijas Televīzijas augstceltni. Kā Tev radās doma par darbu LTV Ziņu dienestā?

Studēju multimediju komunikāciju Rīgas Stradiņa universitātē. Šis kurss deva vispārīgu priekšskatu par mediju nozarēm, bija iespēja ieskatīties nozarēs, redzēt kopplānu. Žurnālistika ir tā nozare, kas mani uzrunāja. Darbs Latvijas Televīzijā bija iespēja. Vakanci ieraudzīju televīzijas mājaslapā. Trīs dienas es strādāju pie sava CV, aizsūtīju to. Man atnāca automatizēts e-pasts, bet nekas vairāk par to. Es netiku. Pāris mēnešus vēlāk parādījās vēl viena žurnālista darba vakance Ziņu dienestā. Es savu CV aizsūtīju vēlreiz, un man izdevās, mani paņēma, bet tas process bija diezgan ilgs. Divus mēnešus bija pārbaudes laiks – darba intervijas, testa dienas. Sevi bija jāpierāda, jāliek noticēt, ka viņiem ir vērts ar mani noņemties.

Jaunajiem, topošajiem žurnālistiem, kuri nāk strādāt uz televīziju, pirmais uzdevums ir ielu intervijas. Vai arī Tev tika piešķirts šāds uzdevums?

Jā, šāds uzdevums man bija, taču es gan liku visiem vilties, jo man uzdotais ļoti labi sanāca. Ielu intervijas es biju iepriekš veidojis arī Young Media Sharks organizācijā. Ar šārkiem es biju braucis veidot pasākumu atskatus, apkopojis cilvēku viedokļus. Šis ir aspekts, kas man nesagādā problēmas darbā televīzijā.

Šobrīd aizrit otrā nedēļa Tavā karjerā kopš sāki strādāt Latvijas Televīzijā. Kādas bija Tavas ekspektācijas par darbu televīzijā un vai tās ir īstenojušās?

Viss, ko es zināju, ir tas, ka es to vēlos. Es nedomāju, ka es no televīzijas kaut ko gaidu. Tas, ko es daru katru dienu, ir jēgpilni un es vēlos iemācīties to darīt profesionālāk. Šobrīd es katru dienu mācos no pārējiem kolēģiem, kas strādā jau gadiem. Mani ir pārsteidzis, cik daudz jauna es varu iemācīties televīzijā.

Kas ir tās lietas, kuras Tevi aizrauj televīzijas žurnālista ikdienā?

Man ļoti patīk tas, ka es varu veidot un stāstīt stāstus, kurus būs iespēja redzēt lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju. Es jūtos ļoti, ļoti priviliģēts šajā ziņā. Aizejot uz ofisu pulksten deviņos no rīta un atverot ziņu portālus, es varu izvēlēties un piedāvāt producentei, par ko man pašam interesētu izveidot sižetu. Šis koncepts man šķiet apbrīnojams, tas man ļoti patīk.

Esmu dzirdējis no vairākiem ilggadējiem televīzijas darbiniekiem, ka pirmais gads ir ļoti nozīmīgs. Ja pirmais tiek izturēts, tad darbs televīzijā ir turpmākos gadus ir teju vai garantēts. Piemēram, Reinis Ošenieks savu darbu televīzijā aizsāka kā rīta ziņu raidījumu viesu sagaidītājs, bet šobrīd, trīspadsmit gadus vēlāk, ir sabiedrībā pazīstams Latvijas Televīzijas Sporta redakcijas žurnālists un raidījumu vadītājs. Kādus profesionālos mērķus darbā televīzijā Tu vēlētos sasniegt pēc pieciem gadiem?

Daudzi man ir teikuši, ka uzsāk darbu televīzijā, lai iegūtu ierakstu savā CV. Tad viņi tur paliek strādāt. Manuprāt, galvenais iemesls, kādēļ cilvēki paliek Latvijas Televīzijā strādāt desmit, piecpadsmit, divdesmit, divdesmit piecus un četrdesmit gadus, ir tas, ka katra diena ir jaunumu un dinamikas pilna. Visu laiku ir kādi jauni pagriezieni. Šobrīd, pēc manām domām, par nākotni ir pāragri spriest. Es jūtu, ka turpmāko laiku es varēšu apgūt ļoti daudz jaunu lietu televīzijā. Domāju, ka, strādājot LTV, tik ātri neaptrūksies lietas, kuras mācīties. Ticu, ka šeit var nostrādāt visu dzīvi un visu neiemācīties.

Kāds ir Tavs mīļākais raidījums Latvijas Televīzijā?

Protams, ka “Panorāma”! Kā nekā – es strādāju “Panorāmai” (smejas).

Ko Tu ieteiktu jaunajam cilvēkam, kurš domā par savas karjeras veidošana mediju lauciņā?

Mazāk domāt, vairāk darīt. Protams, viss samēra robežās. Visu laiku ir jādarbojas, jāveido darbiņi. Sēžot mājās, tu nevari pierādīt, ko tu vari izdarīt. Nav būtiski kādā veidā – vai tā ir kāda reģionālā avīzīte, kurā ir parādījusies neapmaksāta prakses vieta vai arī tu sāc cept augšā savu YouTube kanālu, kurā tu stāsti stāstus vienu pēc otra. Varbūt tu teiksi, ka tas ir pa tukšo, bet tas nav pa tukšo. Tieši šādā veidā kādu dienu savu CV, ar savu pieredzi tu varēsi iesūtīt, piemēram, Latvijas Televīzijai vai citai mediju organizācijai.

Marina Kosteņecka ir krievu izcelsmes Latvijas rakstniece, publiciste un sabiedriskā darbiniece. Laikā, kad citi neuzdrīkstējās, viņa runāja par aizliegtiem, bet sabiedrībā aktuāliem tematiem, piemēram, par bērnunamiem, mazgadīgo cietumiem un palīgskolām bērniem ar garīgās veselības traucējumiem. Atmodas laikā viņa bija dedzīga Latvijas neatkarības aizstāve.

Kas bija tas Jūsu iekšējais spēks, no kura radās šī uzdrīkstēšanās peldēt pret straumi? Kā tas izpaudās praktiski?

Es biju rakstniece (uzrakstīju savu 1.grāmatu “Saltas sejas mēness” par tāliem ziemeļiem, kur pusotru gadu nostrādāju tundrā ekstrēmos apstākļos. Grāmatu rakstīju krieviski, bet tā ir tulkota latviski. Tipogrāfijā pēc 2.korektores darba atpakaļ atnāca grāmata ar 80 labojumiem un sarkanu ierakstu “Grāmatu izdošanai neieteikt!” – tas bija gluži kā aborts manam pirmajam bērnam. Tie nebija parasti pantiņi, tā bija smaga grāmata par to, kā skarbos apstākļos es, kvēla komjauniete ar sirds degsmi, cīnījos, lai čukčiem iemācītu rakstīt. To visu aprakstīju savā grāmatā, un pēkšņi mana grāmata tika nosaukta par pretpadomju literatūru. Pēc 2 gadiem tā grāmata tomēr iznāca, pateicoties tam, ka Staļina prēmijas laureāts Nikolajs Zadornovs bija uzrakstījis pareizu priekšvārdu: “Viņa ir komjauniete, viņa runā par padomju čukčiem, aiz polārā loka veica varoņdarbus.” Drīkstēju pat nemainīt grāmatas tekstu. (Padomju laikos bez cenzūras zīmoga neviena grāmata nedrīkstēja iznākt.) Tagad lasot pat nesaprotu, ko tādu pretvalstisku cenzūra tur bija saskatījusi, bet tas bija 1.cēliens, kad es sapratu, ka pastāv PSRS cenzūru. Pēc kāda laika tiku uzņemta Rakstnieku savienībā un kļuvu par rakstnieci. Tad bija atmodas pirmsākumi, kad radošā inteliģence gāja tautās (ne tikai Dzejas dienās, Teātra dienās, Dziesmu svētkos un Mākslas dienās), bet arī tikās ar cilvēkiem dažādos reģionos. Tauta alka pēc patiesiem vārdiem. Mēs runājām caur puķēm, bet tauta mācēja saskatīt un saklausīt, kādus signālus radošā inteliģence gribēja dot caur rindiņām. Es biju ieslēgta tādā brigāde, kas viesojās Latgalē, Daugavpils apriņķī. Kādā vakarā banketā mums teica: “Rīt jums būs tikšanās ar kādas skolas skolēniem, bet, lūdzu, dzejnieki un rakstnieki, tajā skolā nepieminiet mammu, tēti un ģimeni, jo tās nosaukums ir “internātskola”, bet patiesībā tas ir bērnunams.” Biju šokētu, jo jau ir pagājuši ļoti daudzi gadi pēc kara un Padomju Savienībā bāreņiem vairs nav jābūt. Mēs tikām audzināti tā, ka visi Padomju bērni ir vislaimīgākie bērni pasaulē, un te pēkšņi ir bērnunams.

Bet tā propaganda nostrādāja arī uz Jums? Jūs jutāt, ka tā ir?

Jā, es tajā vecumā nezināju, ka pastāv bērnunami un ka tie ir aiz aizsega “internātskola”. Internātskola ir viens, bet bērnunams – kaut kas pavisam cits. Izrādās, tajā bērnunamā ir bērni, kas palikuši bez aizbildniecības vai ir bāreņi. Nonākot tajā skolā, es ieraudzīju, kas ir padomju bērnunams. Biju lielā šokā, kad ieraudzīju divpadsmitgadīgas meitenes ar nodzītiem matiem. Bērnunama vadītāja sacīja, ka meitenes ir bez matiem, jo bērnunams nespēj cīnīties ar utīm un vieglāk ir nodzīt matus. Tagad mēs to sauktu par cilvēktiesību pārkāpumu. Tolaik būt meitenei bez matiem bija ļoti pazemojoši. Un tas ir tikai viens piemērs tam, ko toreiz tur ieraudzīju. Es pārbraucu uz Rīgu, aizgāju uz latviešu avīzi “Padomju jaunatne”, jo sapratu, ka krievu avīze nedrukās manu materiālu par bērnunamiem – krieviski māk lasīt arī Maskavā un kremlī; krievu avīzēs cenzūra ir daudz stingrāka. Domāju, ka latviešu avīzē varbūt vēl nopublicēs manu materiālu. Man momentā iedeva komandējumu, aizbraucu uz bērnunamu, kur 2 nedēļas nodzīvoju un uzrakstīju garu reportāžu “No bērnu dienu zemes”. Tikai tagad varu pateikt, ka esmu ļoti pateicīga toreizējai redaktorei Monikai Zīlei. Viņa gribēja publicēt to rakstu, saprata, ka tas būs unikāls materiāls. Šo rakstu viņa aiznesa uz partijas centrālo komiteju atrādīt cezūrai un dabūt piekrišanu, ka to var publicēt. Viņa atpakaļ atnesa sasvītrotu rakstu, kurā daudz kas jāpārveido, par ko man acīs bija asaras. Teicu, ka plēsīšu kopā savu rakstu, tomēr Monika Zīle un viņas vietniece Dzintra Krievāne teica: “Ja tā būtu tava novele, tu drīkstētu pateikt, ka saīsinātā veidā to nevēlies drukāt, un saplēst. Bet tā ir publicistika, aiz kuras stāv dzīvi bērni un bērnu likteņi. Mēs to publicēsim, kaut saīsinātā veidā. Tas nav tikai tev, tas nav tikai, lai tu gūtu aplausus un autogrāfus.” Domāju, ka neviens neko nesapratīs un neuztvers no mana raksta, jo viss ir izsvītrots, bet raksts bija ļoti garš. Pat bez visa tā, kas palika aiz kadra, raksts bija sabiedrības bumbas sprādziens. Sabiedrība man piespieda turpināt rakstīt. Daudzi cilvēki rakstīja vēstules un zvanīja uz redakciju. No visām Latvijas malām pirms Jaungada uz to bērnunamu sūtīja pakas ar rotaļlietām, sporta inventāru un saldumiem. Kad uz Jaungada eglīti aizbraucu uz to bērnunamu, redzēju, ka direktora kabinets ir pilns ar lellēm, plīša rotaļlietām, sporta inventāru un saldumiem. Uzreiz pie manis pieskrēja bērni un slepeni čukstēja: “Visu to mums rīt Sala tētis eglītē atnesīs.” Tas man bija tāds gandarījums, tas bija pirmais pieskāriens īstai publicistikai – izdevās, neskatoties uz to, ka likās, ka neviens to nesapratīs. Tagad varu pateikt, ka Monikai Zīlei toreiz bija taisnība – ja viņa šo rakstu nodrukātu bez čekas piekrišanas, viņa tiktu atlaista no darba, bet manu vārdu vairs nekad nedrīkstētu drukāt presē. Var nevis sadzīvot ar cenzūru, bet iet pretī plūsmai. Tas bija pirmais impulss, kad sāku tā īsti nodarboties ar publicistiku. Tālāk ļoti dziļi tiku ierauta tajās dzirnās, rakstīju arī par palīgskolām, kaut arī Padomju Savienībā nedrīkstēja teikt, ka ir arī bērni ar garīgo atpalicību, kas mācās palīgskolā. Palīgskolas it kā nepastāvēja, bērni tur bija kā aiz režģiem. Rakstīju arī par mazgadīgo likumpārkāpēju kolonijām – gan par Cēsu koloniju, gan par specskolu Rīgā, kur aiz īstiem režģiem bija puiši vecumā no 10 līdz 15 gadiem. Par to sabiedrība nezināja nevienu vārdu, bet es pakāpeniski aizrakos tik tālu, ka atklāju PSRS bērnu gulagu – vienā gulagā dzīvoja bērni, kuru mammām atņemtas bērnu audzināšanas tiesības, 2.gulagā – bērni ar garīgo atpalicību, 3.gulagā – puišeļi, kas pastrādājuši likumpārkāpumus. Tā es pakāpeniski sāku to visu rakstīt latviešu presē; krievu avīzes to negribēja un neuzdrošinājās publicēt. Publicējos 2 avīzēs: “Padomju Jaunatne” un progresīvajā avīzē “Literatūra un Māksla”.

Kas mūsdienās no jūsu skatupunkta ir tās sāpīgās tēmas, par ko jaunie publicisti varētu runāt un iet pret straumi?

Tā kā esmu krieviete, man ļoti sāp, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir izveidojusies divkopienu valsts un uz abām kopienām parazitē politiķi. Viena daļa politiķu ir komunisti, padomju cilvēki. Latvijā piedzimušam bērnam, kura vecāki ir krievi, nevar dot pilsonību. Otra daļa politiķu uzskata, ka visās skolās obligāti jāpāriet uz latviešu mācībvalodu, jo krievvalodīgās skolas ir noziegums pret mūsu senčiem, kas krituši Tēvijas karā. Katrai no šīm politiķu grupām būs savi vēlētāji. Lai mūsdienās mēģinātu objektīvi atrisināt, ka pa šiem 30 gadiem izaugušas vismaz 2 paaudzes, ka ir arī Latvijas lojālie krievi, lai lojālos nepataisītu par nelojālajiem, vajag uzdrīkstēšanos. Es tā varu runāt tikai tāpēc, ka, pirmkārt, jau esmu vecs cilvēks, otrkārt, nevienam nevēlu neko sliktu. Sašķelta valsts nevar ilgi pastāvēt. Bībelē teikts, ka sašķelta māja sabruks, un sašķelta valsts arī sabruks. Valsts nedrīkst sašķelties savā iekšienē, mums jākļūst par Latvijas iedzīvotājiem, nevis 2 kopienām – latviešiem un krieviem. Šobrīd vajadzīga uzdrošināšanās, lai šo tēmu paceltu, nemaz nerunājot par korupcijām un zādzībām. Runājot par cenzūrām, šobrīd mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, jo, ja salīdzina ar to, kas bija padomju cenzūra, kad citādi domājošo varēja ielikt psihiatriskajā slimnīcā vai cietumā vai vispār aizliegt uz visiem laikiem publicēties, brīvā Latvijā tādas lietas nepastāv. Tevi psihiatriskajā slimnīcā neviens neliks tikai tāpēc, ka tu citādi domā. Tādu risku nav, bet tagad ir izveidojusies cita situācija – lieli masu informācijas līdzekļi pieder vienam cilvēkam, kompānijai vai partijai, un cenzūra vairs nav tāda, kur rakstīts “Nav ieteicams”, vienkārši pasaka: “Bet mums šis materiāls neinteresē, šai avīzei vai žurnālam ir cits rakurss.” Tā pati cenzūra vien ir, un tu neko neesi panācis. Nedrīkst nolaist rokas, ir jāmeklē cits medijs, kur var izteikt savu viedokli. Jāiet tikties ar cilvēkiem, uzrunāt cilvēkus, ko es vēl joprojām turpinu darīt. Braukāju pa visu Latviju, uzrunāju cilvēkus, cilvēki man arī uzdod jautājumus par to situāciju, kāda šobrīd ir Latvijā, un es atkal runāju to, ko domāju. Nekad nevajag mēģināt kādam izpatikt, jāmēģina viltīgi dabūt gatavu to, ko tu gribi dabūt gatavu.

Reizēm runāju ar tiem cilvēkiem, kas padomju laikos bija aktīvisti un gāja pretī straumei, bet tā atslēgas frāze vienmēr ir bijusi prasme spēlēt abās frontēs vienlaicīgi – zināt, par ko tu iestājies, bet ņemt vērā, ka tu nevari uzkāpt kalnā un teikt, ka Latvijai jābūt brīvai, tas tā nenostrādās, ir jāatrod apkārtceļš.

Jā, bija jābūt ļoti piesardzīgiem un gudriem, nevajadzēja lekt uz grābekļiem, lai sit pa pieri. Tad, kad mani ievēlēja par Tautas Frontes deputāti, mūs, 51 Tautas frontes deputātu, no tirgus laukuma (1989. Rīgas mērs Rubriks aizliedza atvadu mītiņu stacijā) ielika smagajā mašīnā, kurai apkārt bija cilvēku pūļi, un Dainis Īvāns svinīgi paziņoja: “Mēs braucam uz Maskavu šķirt nelikumīgu laulību starp PSRS un Latviju.” Tajā brīdī tā bija tāda uzdrīkstēšanās. Kad tikām ievēlēti, mums pat nedeva uzdevumu atbraukt atpakaļ ar Latvijas brīvību. Mums lika panākt tikai ekonomisku brīvību Latvijai. Kad D. Īvāns sacīja, ka brauksim šķirt nelikumīgu laulību, biju šokētu, jo viņš to paziņoja arī manā vārdā. Nezināju, kā to varēšu realizēt. Tagad jau viss liekas ļoti vienkārši – 4. maijā Latvijas deputāti pacēla rokas, pieņēma deklarāciju, un Latvija bija brīva, mēs vēsturi sākam mācīties no 4. maija. Tās bija pirmās vēlēšanas PSRS vēsture, kad varēja pa īstam vēlēt – no vairākiem cilvēkiem izvēlēties 1 deputātu. Toreiz notika vēlēšanas starp Interfronti un Tautas fronti. Maskavā panācām, ka Molotova Ribentropa pakts ar slepenajiem noteikumiem tika atzīsts par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža. Kad 2. kongress 1989.gada 24.decembrī nobalsoja, ka slepenie, noziedzīgie dokumenti tiek atzīti par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža, visa Latvija sēdēja pie televizoriem aizturētām elpām. Tad tika nolemts, ka tie deputāti, kas martā tika ievēlēti, 4.maijā legāli var balsot. Arī tur vajadzēja uzdrīkstēties, riskēt un turēties pretī lielajai Interfrontei – cienīgajam, agresīvi paklausīgajam vairākumam. Nekad neatkāpies no tā, kam tici, bet esi gudrs un proti piekāpties tur, kur vajag piekāpties!

Kādam ir jābūt cilvēkam, kurš ir gatavs uzdrīkstēties un saņemt drosmi, lai panāktu taisnību tur, kur viņš redz netaisnību?

Pirmkārt, jāsaprot, vai tu spēj riskēt pat ar savu ģimeni. Es varu godīgi pateikt, ka, ja mana mamma 1989.gadā vēl būtu dzīva, es diez vai uzdrošinātos iet Tautas frontē – nevarētu vecu, slimu cilvēku atstāt vienu. Sapratu, ka riskēju ar nonākšanu cietumā (gulagā). Ejot lielajā politikā, kur var fiziski iznīcināt cilvēkus, ja zini, ka neesi gatavs upurēt savus bērnus, apsver, vai esi gatavs tur iesaistīties. Es nesaku, ka ģimene ir jāatstāj otrajā vietā un sabiedriskais labums jāņem pirmajā vietā. Ir jāizsver, vai spēj upurēt sevi un savu ģimeni. Es tagad runāju par tādiem radikālākiem momentiem, ne jau katrs ies tādā politikā, kur būs apšaudes. Tas pats ir arī ar publicistiku – ja esi pārliecināts, ka spēsi iztikt ar nelielu naudas daudzumu un ka tavus rakstus nepublicēs, tad ej. Tev būs jāpielāgojas, jāraksta tas, ko liek darba devējs. Ja vēlies būt godīgs pret sevi, tad ej. Es sabiezēju krāsas, bet cilvēkam ir jāsaprot, cik viņš spēs turēt. Ja pretimrunāšana un iešana pret straumi ir tikai tāda poza, ko rīt vairs nevarēsi panest, tad neej, jo cilvēki tev jau būs noticējuši un balsojuši par tevi, cerot gūt solītos labumus. Ja tu spēj solīt un, tiekot ievēlēts siltajā deputāta vietiņā, nemainīsi savu viedokli un turpināsi pildīt savus solījumus, tad ej. Vienmēr pie kaut kā ir jāstrādā, jācīnās par godīgumu, nekad nevienā valstī nebūs ideāls režīms. Jaunie cilvēki, es vēlos uzsvērt, ja jūs ejat politikā vai īstajā publicistikā, vienmēr apsveriet savus spēkus, cik jūs varat uzņemties un ko jūs gribat panākt. Tad no tā ceļa vairs nenokāpiet. Cita lieta, ja jūs spējat pierādīt, ka kļūdījāties. Liela māksla ir arī atzīt savas kļūdas, bet nedrīkst atkāpties no saviem principiem.

Kas no tā visa, ko Jūs esat darījusi, ir bijis vislielākais sprādziens un spējis kaut ko ietekmēt?

Tādu sprādzienu bija daudz, reizēm par lielu pārsteigumu man pašai. Pati neaptvēru un nezināju, ka raksts “Tiesa nāk piecelties”, kas bija kā atbilde uz 20 gadus jaunās prozaiķes Rudītes Kalpiņas rakstu izdevumā “Literatūra un māksla” (tur par 40gadnieku paaudzi, pie kuras arī es piederēju, viņa izteicās kā par gļēviem, melīgai ideoloģijai pakļautiem cilvēkiem, rakstīja par to, ka divdesmitgadnieki tiesā četrdesmitgadīgos), kļuva par lielu sprādzienu, jo biju pirmā, kas 1987.gadā presē uzdrošinājās rakstīt par deportācijām. Atbildes rakstā aprakstīju visus 40. un 60.gadu notikumus – kā augu kā tautas ienaidnieka meita. No visām latviešu kopienām Austrālijā, ASV un Kanādā uz “Padomju Juanatni” un “Literatūru un Mākslu” nāca vēstules. Man stāstīja, ka šo “Literatūra un Māksla” numuru ārzemēs deva no rokas rokā. Tas bija spilgtākais pagrieziens manā dzīvē, kuru pati neapzinājos, jo nezināju, ka būšu pirmā. Pēc gada, kad nomira mamma, viņu pavadīja milzīgs pūlis, uz avīzi nāca daudz līdzjūtību. Aktieris Tālivaldis Āboliņš pie kapa pateica: “Paldies par Marinu!” Kad pēc pāris nedēļām gāju uz kapiem novākt puķes, blakus kapu kopēja izteica līdzjūtību un teica, ka apglabāšanas dienā sētniece pie manas mammas kapa ķēra katru lapiņu un teica: “Šodien tika apglabāta tā cilvēka, kas uzrakstīja “Tiesa nāk piecelties”, māte.” Tā bija tautas atzinība no sētnieces.

Ko Jūs gribētu novēlēt jauniešiem un varbūt ne tikai jauniešiem? Kā būt šajos laikos, kad medijos ir tik daudz dezinformācija, kad ir grūti saprast, kas ir un kas nav patiesība? Kā ar to visu tikt galā? Manuprāt, tas nav tālu no propagandas.

Propaganda vienmēr ļoti spēcīgi iedarbojas, bet es uzticos savai sirdij un intuīcijai. No vienas puses, es, protams, lasu visus viedokļus, reizēm pat piespiežu sevi skatīties Krievijas televīziju, ko darīt man nav lielas patikas, bet ir jāzina, ko tur cilvēkiem lej smadzenēs. Vajag mācēt pareizi nostāties pretī propagandai – spēt atspēkot, uzrunāt to auditoriju, kura ir apmuļķota. Jālasa no visiem avotiem, arī tās pretrunas, kas ļoti kaitina. Vienīgi mietpilsoņi skatās tikai to, ko vēlas. Ja esi publicists, žurnālists, politiski aktīvs cilvēks, tev jāzina visi viedokļi, bet bez nosodījuma. Skaties to propagandas kanālu, bet nenosodi cilvēkus, kuri tic šai propagandai – vienkārši izproti, ka viņiem tiek izskalotas smadzenes. Ja savā kompānijā satiksi cilvēku, kuram būs tādi uzskati, nebrēc, ka viņš ir muļķis, mēģini viņam savu patiesību pastāstīt bez agresijas, izprotot viņa skatupunktu. Uzvarēt agresiju un ļaunumu var tikai ar mīlestību – izprotot, kāpēc tas cilvēks tā jūtas, kāpēc viņš ir aizvainots. Piemēram, visas skolas tagad tik strauji pāriet uz latviešu valodu kā mācību valodu, bet valsts nav sagatavojusi pietiekami daudz kvalitatīvu skolotāju, kas šajās skolās savu priekšmetu latviešu valodā varētu pasniegt kvalitatīvā veidā. Bērns latviešu valodu var apgūt, bet, ja viņš to slikti zinās, viņš nesapratīs ne fiziku un ķīmiju, ne arī latviešu valodu. Viņš iemācīsies nepareizu latviešu valodu. Ja vecāki uztraucas par sava bērna nākotni, es viņus saprotu. Jāmēģina iedziļināties ne tikai politiķu, bet arī to vecāku, kuru bērni, atnākot mājās no skolas, raud par to, ka neko nesaprot un vairs negrib iet uz skolu, viedoklī.

Vai ir vēl kaut kas tāds, ko Jūs gribētu pateikt?

Vienmēr esiet stipri, jo nekad nepienāks tā stunda, kad nepienāks rītausma. Vistumšākā stunda vienmēr ir pirms rītausmas. Lai cik gara un tumša ir nakts, vienmēr pienāks diena.

Intervē: Artūrs Jenots

Interviju apkopoja: Paula Sonita Deruma

Darbi tik krājas, bet motivāciju vai laiku nespēj atrast. Vai šī tev izklausās pēc pazīstamas situācijas? Vai arī tu pazīsti kādu draugu, kuram tā vien gribas uzdot jautājumu: “Kā tu to visu paspēj?” Motivējot jauniešus, rast vēlmi paveikt to, kas atlikts, un būt produktīviem, četri “Young Media Sharks” jaunieši jaunākajā “Dzīves skolas” epizodē ļaus ielūkoties viņu radošajā un piepildītajā ikdienā.

Astotā epizode būs skatāma jau šo svētdien, 21.martā plkst. 22:30 kanālā RE:TV. Raidījuma producenti un idejas autori ir Avantis un Young Media Sharks jaunieši, vairāk informācijas Young Media Sharks Facebook lapā.

Karantīnas laikā, kad daudziem ir brīvs režīms un skolā mājasdarbu nav tik daudz, bieži vien kļūst grūti paveikt tos pašus nedaudzos darbus, jo vienmēr taču var atrast jaunu “Netflix” seriālu vai arī stundām ilgi slīgt “Tik Tok” melnajā caurumā. “Young Media Sharks” komandā ir daudz aktīvu jauniešu, no kuriem četri jaunākajā “Dzīves skolas” epizodē ļaus skatītājiem būt daļai savas ikdienas, lai parādītu, cik patiesībā daudz var paveikt dienas laikā, sniedzot arī idejas, kā citiem jauniešiem piepildīt savu brīvo laiku, un atbildētu uz jautājumu, kur viņi rod motivāciju mācīties, strādāt un pilnveidoties.

Viena no epizodes dalībniecēm Venta savu dienu sāk jau pussešos no rīta, jo uzskata, ka iespēja rīta agrumā paveikt nepieciešamo rada enerģiju visai dienai. Vairāki no jauniešiem akcentēja, ka savas dienas režīma izveide un ievērošana ļauj organizēt savu laiku, kā arī paveikt vairāk. Tomēr ne vienmēr ir jāstrādā, lai būtu produktīvs, dažreiz desmit minūšu deju pauze var būt tieši tā, kas sniegs nepieciešamo enerģijas devu. Pats svarīgākais ir vēlēties iemācīties ko jaunu, vai izdarīt sen atlikto, jo pašlaik vairāk kā jebkad lielākajai daļai jauniešu ir laiks, ko izmantot lietderīgi.

Astoto epizodi skaties jau šo svētdien (21.03) plkst. 22:30 kanālā Re:TV!

Raidījumu atbalsta Vācijas Federālā Ārlietu ministrija.

Informāciju sagatavoja: Laura Elizabete Jansone

Daudz, ko redzēt un daudz, ko lasīt vēl nenozīmē daudz, ko saprast.

Raksta autore: Martina Vaivode

Viktors Freibergs ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītājs, filoloģijas zinātņu doktors, tulkotājs, kino zinātnieks, pētnieks, teorētiķis un semiotiķis – viss vienā personā. Daloties ar savu pieredzes stāstu ceļu uz kino, Viktors Freibergs palīdz skaidrot – kas ir kino kritika un kas ir tās uzdevumi, un kāpēc galu galā par kino ir svarīgi runāt.

Ko Jums nozīmē kino un, kā Jūs nonācāt pie izvēles ar to saistīt savu dzīvi?

Stāsts ir garš. Tas viss sākās diezgan sen. Mana pamatizglītība ir angļu filoloģija un literatūra. Sākotnēji es pasniedzu tikai literatūras teoriju. Pēcāk mani sāka ārkārtīgi vilināt doma, ka varētu kaut ko vairāk darīt ar kino un tam bija divi stimuli. Viens – Jūrmalā tika organizēta, nespēšu minēt gadu kad, mēmā kino skola un, proti, tur bija virkne ievērojamu lektoru, tajā skaitā arī Deivids Bordvels un Kristīne Tomsone. Šo pasākumu organizēja Juris Civjans. Tajā brīdī mani ārkārtīgi ieinteresēja filmas. Otrs bija tas, ka pēc kāda laika britu padome atbalstīja dažādus kino projektus un galvenais bija britu kino klubs, kas sāka darboties kino galerijā Vecrīgā. Tur veidoju britu programmas un katru nedēļu tika rādīta viena jauna britu filma un toreiz es saskaitīju, ka pa visiem desmit gadiem man tur nācies iztulkot kādas 400 filmas. Pēcāk tika dota iespēja iegūt grantu, pirmkārt grāmatu iegādei, otrkārt, lai izveidotu kursu par britu studijām, taču tā kā nevienam nebija ne jausmas, kas ir britu studijas es izvēlējos kino. Kā arī, kad vēl mēs nebijām Eiropas Savienībā, es ieguvu stipendiju un kādu laiku pavadīju Londonā, lielākoties divās vietās – britu bibliotēkā, tur es savācu, sakopēju un lasīju ļoti daudz materiālu par kino teoriju un Londonas kino festivālā, kur pavadīju rītus. Vēlāk tika piešķirta ļoti liela stipendija grāmatu iegādei un rezultātā es pasūtīju ļoti daudz grāmatas par kino teoriju un vēsturi. Taču, kad nācās prezentēt šo kursu, man teica, ka tas nekādā veidā nav par britu studijām un tad nu es sāku lasīt par kino, sākot ar tieši kino semiotiku. Tā lūk es pakāpeniski pārgāju uz kino.

Un, ko nozīmē kino – man šķiet tas ir ļoti skaisti, ka ir iespējams nonākt pilnīgi citādā pasaulē un pēc tam prātot, ko tas tev dod. Kaut gan man jau kopš bērnības bija ārkārtīga vēlme kaut kādā veidā pietuvināties pie kino. Es atceros, ka savulaik bija poļu žurnāls “Ekran”, tāpēc arī mācījos mazliet poļu valodu, lai varētu to lasīt. Kad es žurnālā redzēju kadrus no “Nāve Venēcijā” un citām izcilām filmām tas viss mani ārkārtīgi aizrāva. Ir grūti izskaidrot, tas ir ļoti intuitīvi, līdzīgi kā ar gleznu, to apskatot pēkšņi tā stipri pievilina.

Kurā brīdī vienkārši teksts kļūst par kritiku?

Manuprāt, brīdis, kad teksts kļūst par nevis vienkāršu eseju par filmu, bet par kritiku ir tad, kad tā nonāk atsauču laukā – kad filma tiek aprakstīta atsaucoties vai balstoties uz kino teorijām vai principiem. Tas ir mēģinājums ielikt filmu teorētiskā rāmī. Taču tajā pat laikā, manuprāt, filmas interpretācijai būtu jāizriet no filmas nevis jāuzliek zināms rāmējums.

Kāds ir kino kritikas galvenais uzdevums? Un kāpēc cilvēki vispār lasa kritiku?

Būtībā jebkurš mākslas veids eksistē vai līdzpastāv kopā ar kritisku vērtējumu. Noskatīties filmu ir viena lieta, taču, ja ir vēlme šo filmu nolasīt dziļākā līmenī, tad manuprāt, ir vajadzīga šīs filmas kritiska analīze. Jāmin, ka kritika nenozīmē režisoru nolīdzināt līdz ar zemi, kaut gan dažreiz to, protams, der darīt, bet tāpat, kā ir arī mākslas un literatūras kritika, kino kritika ļauj vispārinātāk paskatīties uz kādu filmu. Ja auditorijai tiktu parādīts “Andalūzijas suns” (1929.) vai Hodorovska “El Topo” (1970.) vai “Santa Sangre” (1989.), pat tāda filma, kā Hitilovas “Margrietiņas” (1966.) tāpat vien, es domāju, ka būtu grūti saprast, par ko vispār ir šīs filmas. Pat skatoties atkal un atkal, tomēr gribās kaut ko palasīt. Tāpēc kino kritika ievada un izskaidro žanrisko daudzveidību. Spriežot pēc dažādām auditorijām es esmu secinājis, ka ļoti daudzi cilvēki sagaida no kino vienu un to pašu, ka principā kino ir ļoti vienveidīgs un līdzīgs. Taču, glezniecībā pastāv abstraktā glezniecība, sirreālisms, postimpresionisms, impresionisms un katru reizi mums ir jāvērtē savādāk, nevar balstīties uz līdzību.

Jūs minējāt, ka ir filmas, kuras tāpat vien ir grūti saprast un neskatoties uz to, ka vairāties saukt sevi par kino kritiķi, nereti Jūs tomēr arī publicējaties. Vai ir gadījušās grūtības filmas konekstualizācijas ziņā, ja nākas apskatīt tēmas, par kurām ne tik daudz zināt?

Ir, protams. Tas ir atkarīgs no kultūras konteksta un es neslēpšu, ka par Hodorovski es mēģināju lasīt un meklēt daudz ko. Nav tā, ka skatoties piecas reizes ir vienkārši pateikt, kāpēc, piemēram Paradjanova “Granātābolu krāsā” (1969.) redzami trīs lavaši un tad parādās zivis ne no kurienes. Tāpat es neslēpšu, ka “Human Traffic” (1999.) es noskatījos vairākas reizes un man tā filma likās pilnīgs murgs, savukārt publika, šķiet ļoti labi saprata, par ko iet runa.

Nav šaubu, ka analizējot filmas ir vienlīdz svarīgi visi filmas veidošanas aspekti, bet, kas ir tas, kam Jūs pievēršat uzmanību visvairāk?

Atbildot nedaudz sadzīviski, ir filmas, kas ir diezgan perfekti nostrādātas, nav problēmu ar montāžu vai skaņu, un stāsts varbūt ir interesants, bet man visvairāk imponē un saista laika konkrētība. Tas, ka es tieši tajā vienā dienā, kura tiek atainota, sajūtu un maņu līmenī jūtu, ka esmu tajā vidē. Tas man šķiet milzīgs talants un to es ne vienmēr varu izskaidrot, kāpēc tas tā notiek. Ir ļoti daudzas Hičkoka filmas, kurās tas ir izdarīts līdz pilnīgam perfektumam. Tā ir sajūta, ka to laika brīdi var izbaudīt tieši tā, kā tas notika tajā laikā, nevis kā filmā, kas ir uzņemta tagad par to laiku. Protams, kino ir salīdzinoši jauns un līdz ar to mēs uz trīspadsmitā gadsimta filmām nevaram to attiecināt. Bet tā ir tā klātesamības sajūta, teju smaržu līmenī.

Vai Jūs varētu paskaidrot, kā laika gaitā ir mainījusies garas, nopietnas un analītiskas kino kritikas vide, auditorija un tās pieprasījums?

Manuprāt, gara, nopietna un analītiska kritika šobrīd nav īsti pieprasīta. Šobrīd ir daudz dažādu blogeru un blogu, kuros tiek rakstīts vai aprakstīts kino, kur lielā mērā tie ir stāstiņi par kino, bet tas, protams, nav slikti, jo tas iespējams piesaista auditoriju. Tajā pat laikā, viena lieta, kas mums diemžēl nekad nebūs ir kino izglītība skolās, kas varētu sniegt kaut ko vairāk. Es tomēr redzu plaisu starp auditorijas vajadzībām pēc ļoti tehnoloģiski izsmalcināta kino un analogā kino. Tas man šķiet ir ļoti manāms. Es neuzskatu, ka kino kļūst populistiskāks, bet pieprasījums gan un tas izraisa to, ka distributori mums piedāvā daudz vairāk kino kā izklaidi nevis kino kā mākslu.

Vai Jūs uzskatāt, ka viedokļu kvantums, kas sastopams digitālās informācijas telpā, kurā teju jeb kurš sevi var saukt par kritiķi, ir drauds kino kritikai tradicionālā izpratnē?

Es domāju, ka nē. Ko darīt, ja cilvēks izvēlas vienkāršāku ceļu… Taču tā ir tā lieta, kas mani satrauc – tiekšanās pēc vienkāršības. Aiziet uz kino un sagaidīt izklaidi vai vienkārši pasēdēt. Tā, protams, var, es arī šad tad paskatos kādus blokbāsterus…

Lai gan daļēji varbūt tomēr jā… es nonācu pretrunās ar sevi. Tas varētu būt drauds, jo daudz, ko redzēt un daudz, ko lasīt vēl nenozīmē daudz, ko saprast.

Jūs jau minējāt, ka diez vai jebkad skolās tiks ieviesta kino izglītība, lai gan tas būtu nepieciešams. Kādi šobrīd būtu iespējami pasākumi, lai sekmētu kinopratību jauniešu vidū?

Šobrīd šis ir sarežģīti. Ik pa laikam jau notiek “Kino Bizē” vai “K-Sunī” atsevišķas lekcijas vai “Splendid Palace” notiek lektoriju cikli, kas ir ļoti interesanti, taču tur publika ir ļoti dažāda. Manuprāt, ir jābūt lielākam projektam, lielākam ciklam, kam, protams, ir vajadzīgs zināms finansējums. Kaut gan to var arī darīt jebkurš lektors, kurš pasniedz kino jebkurā augstskolā un tā pamazām tas loks paplašinās un rezonē. Ir ļoti patīkami, ja cilvēki pienāk un saka – “es tagad skatos filmas savādāk, es sapratu, kā tas ir jādara”.

Kādi trūkumi ir Latvijas kino kritikas telpā? Vai ar to ir iespējams nopelnīt iztiku?

Ar to, kā pamatdarbu noteikti nevar izdzīvot, pat mēnesi neiztiksi. Tas nav iztikas jautājums, bet gan par interesēm. Nav arī īsti vietas, kur publicēties, var mēģināt “Kino rakstos”, taču pašreiz tur ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kas raksta – diemžēl mums nav atsevišķa kino izdevuma. Iespējams, ka es ļoti optimistiski uz to raugos tagad, bet es pieņemu, ka nākotnē būs jauni un talantīgi cilvēki, kas rakstīs.

Noslēdzot, pats galvenais jautājums – kāpēc tad galu galā ir svarīgi par kino runāt kritiski un saglabāt augstvērtīgas kino kritikas tradīcijas?

Kā jau es minēju ir izveidojusies zināma plaisa starp paaudzēm, tāpēc ir nepieciešams kontekstualizēts skatījums uz konkrētu darbu un ir autori, kas prasa zināmas priekšzināšanas to darbu izvērtēšanā. Kino kritikas loma lielā mērā ir cilvēkos stimulēt interesi!