Kas nepieciešams jaunam režisoram? Atbild Renārs Vimba.

Renārs Vimba ir režisors, scenāriju autors, operators, montāžas režisors un producents. Savu debiju kā kino režisors piedzīvojis jau relatīvi tālajā 2009. gadā ar īsmetrāžas, studentu spēlfilmu “Mols”, tomēr pilnmetrāžā ar spēlfilmu debitējis tikai 2016. gadā ar filmu “Es esmu šeit”.

Kādām īpašībām kopumā, Jūsuprāt, režisoram jāpiemīt?

Ir jābūt neatlaidīgam, jo šī industrija ir pietiekami nežēlīga, jābūt gatavam uz to, ka desmit reižu pateiks “nē, pirms viena “jā”. Pirms tam vēl vajadzīga kaut kāda eksistenciāla vajadzība pēc tā. Es runāju tieši par kino, bet tikpat labi tas var būt jebkas. Tā ir psiholoģiski pamatota, uzmācīga nepieciešamība. Ļoti svarīga ir gaume, jo to nevar mainīt, savukārt stilu gan var izkopjot, un tev paveicas, ja tāda ir īstajam laikam, vietai atbilstoša – tas tev uzreiz dod lielākas izredzes. Režisoram vēl jābūt vēlmei atklāties pilnībā, burtiski pat izģērbties savā filmā, ko, manuprāt, liela daļa režisoru arī izdara. Šī vēlme atklāt sevi visu var rasties līdz ar kaut kāda veida traumu.

Un kāda bija tieši Jūsu vēlme vai vajadzība pēc kino?

Manā gadījumā es meklēju kaut ko, kur izpausties uz visiem 100% un kas mani nodarbinātu visos iespējamajos veidos, jo es pirms tam dzīvē esmu daudz ko pamēģinājis un man vienmēr radās sajūta: “šī vieta man ir par mazu”, piemēram, darbs bankā, kur man pietika tika ar dažiem mēnešiem, lai saprastu, kā mana dzīve varētu izskatīties, ja es ietu šo ceļu un kļūtu par finansistu vai baņķieri. Un tad es meklēju kaut ko, kas varētu nodrošināt gan manu radošo, gan arī organizatorisko un vēlmi sevi nepārtraukti provocēt.

Un kino veidošana Latvija ir tas, kas tevi tiešām izaicina visos aspektos, jo tev ir jāspēj radīt, just, ticēt. Un tas, protams, man deva iespēju izzināt pašam sevi – kas man ir svarīgi, tie, iespējams, ir ļoti skaļi vārdi, toties patiesi. Jo, kad tu no malas novērtē kaut ko sevis veidotu, tu sāc apzināties, kāds tu esi, kas tev ir svarīgs, par ko tu domā un var ieraudzīt kopsakarības, kā arī izzināt sevi, risināt eksistenciālus jautājumus.

Jūs minējāt, ka darboties latviešu kino ir īpaši liels pārbaudījums – kāpēc tā uzskatāt?

Latvija topošam režisoram ir sarežģīta vide. Tomēr, protams, ka negribu teikt, ka tikai Latvijā ir grūti, jo, visticamāk, tā ir visur, dzīve visur ir grūta. Tomēr kopumā Latviju uzskatu par pietiekoši izaicinošu

Kādiem priekšnosacījumiem ir jāizpildās, lai jaunam režisoram tiktu uzticēta vesela pilnmetrāžas filma?

Manā gadījumā šis ceļš sākas 10 gadus agrāk – kad iestājos Filmu skolā. Kaut kādā veidā ar laiku tiek atrasti resursi, tāpat arī – ko ielikt no sevis. Tiek iegūta uzticamība, atpazīstamība, personīgie kontakti un tad “jāgrozās” tajā vidē, kad tevi pieņem, tad filma var tapt. Tomēr, man šķiet, ka tas ir diezgan garš ceļš un tā laikā ne viens vien “gājējs” pazūd. Daudziem ir sapņi par kino, kurus īsteno ar dažādiem mazajiem darbiņiem, kurus uztic, tomēr, nonākot filmēšanas laukumā, viņiem šķiet, ka viss jau notiek, bet tā nemaz nav, ļoti iespējams, ka tajā brīdī ceļš vēl ir gana tāls.

Ja tas nav noslēpums – kāda ir Jūsu ar kino nozari saistītā izglītība un kāda varētu būt tās kopējā nozīme Jūsu kino ceļā?

Nē, tas pavisam noteikti nav noslēpums. 27 gadu vecumā es biju daudz darījis, man bija citas augstākās izglītības, bija savs bizness, tomēr es sapratu, ka tajā vietā jāapstājas. Nebija iespējas doties uz ārzemēm, tādēļ gribēju pieteikties Latvijas Kultūras akadēmijas režisoros, bet tajā laikā šādu programmu uzņēma tikai reizi 4 gados, tādēļ mācījos operatorus. 2. kursā man parādījās iespēja programmu mainīt uz operatoriem, tomēr to nedarīju, jo režisoros mācīja daudz mazāk, nekā to darīja operatoru kursa programmā. Man nekas netraucēja mācīties vairāk , tāpēc “pavisam godīgi” pabeidzu operatorus. 3. kursa laikā vēl paralēli centos mācīties maģistrantūras programmā Baltijas filmu skolā, tomēr no Tallinas skolas nākamajā gadā atteicos. Tomēr vēlāk bija krīzes laiks, kino naudas nebija, nolēmu pabeigt maģistrantūru LKA režisora programmā. Tad vēl bijuši arī dažādi kursi un meistarklases.

Un izglītības nozīmi vērtēju tā – nekas jau, protams, nav izslēdzams, ir tāda cilvēku grupa, kas domā, ka labākie režisori varētu būt tie, kas filmu skolās nav mācījušies vai, pareizāk sakot, izmesti no tām. Tomēr es domāju, ka tā nav, vismaz Latvijā tā nav, tas ir tīri loģiski, ka visu pieredzi krāj .To var pamatot jau tas vien, ka šajā gadījumā tev ir līdzīgas domas ar tiem, kuri mācījušies, kā arī iespēja sarunāties par svarīgo. Tāpat ir arī kādi konkrēti pasniedzēji, kas ievirza tevi kaut kādā noteiktā domāšanā. Ja paveicas, tad tie ir cilvēki ar gaumi, kas palīdz šo gaumi mazliet pieslīpēt. Skola tev iedod tādu santehniķa kastīti, pasaka, ko ar katru instrumentu vari izdarīt, no kastes tev pašam jāizvēlas, ko vēlies un nevēlies lietot un kā to darīt.

Ko nozīmē taisīt savu spēlfilmu?

Ļoti daudz var sanākt sēdēt kafejnīcā un blenzt nekurienē un vienkārši gremdēties sevī – dzīvot iztēles pasaulē, un tas ir grūti, tādēļ tagad vēlos no tā mazliet atpūsties, pievēršoties dokumentālajam kino, kur tu tieši pretēji dzīvo reālā pasaulē. Taisīt spēlfilmu var tikai tad, kad kaut kas tevī iekšā daudz sakrājies, un, ja man šādas sajūtas piemetīsies, varbūt pieķeršos pie vēl vienas tapšanas.

Vai Jūsu karjerā ir kāds konkrēts mērķis, pēc kura šobrīd tiecaties?

Varbūt tas izklausīsies mazliet iedomīgi, bet man vairs nav nevienam īpaši nepieciešams sevi pierādīt. Es neiešu pāri līķiem, lai gūtu atzinību. Arī ar manu pirmo filmu tas tā nenotika – protams, bija patīkami, ka es uztaisīju filmu, kura ieguva balvas un domāju: “Jauki, ka tā ir.” Man galvenais ir iepriecināt sevi un citus, varbūt likt tiem domāt un sajust.

Tas, manuprāt, būtu dīvaini, ja filmu taisītu ar mērķi, lai iegūtu balvas. Tomēr es zinu un esmu saticis cilvēkus, kuriem balvas tiešām ir svarīgākais, pat vadot kursus par filmu taisīšanu un kultivējot ideju par pareizajām formulām Oskara balvas iegūšanai.

Raksta autors: Krišs Kairis

Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji